Проект как средство развития личности в начальной школе

Автор: Абдиразакова Тамара.

Структура работы: введение, теория, практическая часть, рекомендации, обобщение, список литературы, приложение (2 таблицы, 4 диаграммы, два реферата, детские рисунки, учебная видеокассета).

Ключевые слова: личность, развитие, проект, проектная неделя, исследование, эксперимент, презентация, проблема, гипотеза.

Цель исследования: изучить принцип проектного метода, его влияния на развитие познавательного интереса учащихся начальной школы.

Предмет исследования: развитие познавательного интереса учащихся начальной школы.

Объект исследования: активность на проектной неделе, как показатель познавательного интереса.

Гипотеза: развитие познавательного интереса учащихся происходит успешнее, если учитель в своей работе использует разные интерактивные методы; темы проектов отвечают интересам и возрастным особенностям учащихся.

Задачи исследования:

Познакомиться с историческим развитием проектного метода: выявить его социальные и исторические аспекты, используя педагогическую и психологическую литературу; его роль в развитии личности.

Изучить влияние интерактивных методов на развитие личности.

Исследовать роль проектного метода на развитие познавательного интереса учащихся начальной школы, обобщить свой опыт и опыт коллег в этом вопросе.

Разработать и опробовать темы проектных недель в начальной школе.

Обобщить и проанализировать полученные результаты.

Методы исследования: знакомство с педагогической и психологической литературой, её анализ, эмпирические методы: анкетирование, статистический метод обработки материала.

База исследования: четырёхлетний опыт работы проведения проектной недели (с 1998 по 2001 год) с 27 младшими школьниками Екабпилсской средней школы № 2.

В магистранской работе представлены проведённые в начальной школе разработанные модели проектов: структурная модель, тема: „Я и моё здоровье», учебно-дидактическая модель, тема: «Даугава – голубая лента Латвии», групповая или коллективная модель, тема: «Екабпилс – мой родной город», индивидуальная модель, тема: «Воздух вокруг нас».

Исследования и обработанная информация помогут учителям начальной школы проанализировать свою работу, опыт. Обработанный исследовательский материал позволит сравнить возрастные проекты, заинтересованность учащихся, точность и продуктивность работы.

Исследования показали, что проектная работа – это полноценный и эффективный метод учебной деятельности, который является средством для развития личности учащихся начальной школы.

Ievads

20.gs. nogalē izglītībā notiek pārorientācija no zināšanu translācijas un reproducēšanas modeļa uz izglītības modeli, kurā tiek akcentēta nepieciešamība attīstīt skolēnos pašizglītības iemaņas – prasmi risināt problēmas, sadarbojoties gan ar skolotāju un skolas biedriem, gan ar citām personām, apgūt „komandas darba” iemaņas.[16,3] Realizējot izglītības reformu, pats svarīgākais uzdevums ir pilnveidot mācīšanās procesu, izvirzot citu mērķi – ieinteresēt bērnus, rosināt viņu domāšanu, attīstīt prasmi uzdot jautājumus un meklēt dažādus atbilžu variantus.[25,10]

Projekts ir ienācis skolas ikdienā kā jauna mācību darba metode. Projektu darbs ir mūsdienīgu iestāžu un uzņēmumu darbības pamatā, un to raksturo demokrātisks vadības stils saskarsmē un visdažādāko speciālistu savstarpējā sadarbībā. Projektu metode ir mācību darba paņēmiens, kuras laikā skolēni patstāvīgi (netiešā skolotāja vadībā) izmantojot visdažādākos informācijas avotus un darba formas, izstrādā pētījumu par kādu labprātīgi izvēlētu, sev aktuālu reālas dzīves problēmu, sev interesantu tēmu, paši plāno un organizē šo darbu un apkopo tā rezultātus.

Projektu metodes sūtība skolā mūsdienu apstākļos ir – veidot skolēnos māku:

strādāt patstāvīgi;

strādāt sadarbojoties ar citiem;

strādāt radoši;

pamatot savas atziņas ar faktiem, kas savākti projekta izstrādes gaitā;

rosināt pozitīvo interesi par apkārtējo pasauli, vēlēšanos un prasmi to uzzināt.[19,4]

Jau piekto gadu Jēkabpils 2. vidusskolā tiek organizēta projektu nedēļa. Mūsu sākumskolā par galveno esam izvirzījuši – veicināt katra skolēna kā unikālas esamības pašattīstību, palīdzot iepazīt LABO, SKAISTO, PATIESO un palīdzēt attīstīt katram bērnam personisko nepieciešamību vairot tos sevī un PASAULĒ.

Projekti kā metode attīsta un pilnveido skolēnu prasmes, patstāvīgi uzdot jautājumus un meklēt uz tiem atbildes, nevis visu laiku tās pieprasīt no skolotāja. Projekta darbu skolā ievieš, lai mācības klasē kļūtu radošas, lai skolas darbs kļūtu interesantāks, daudzveidīgāks un ciešāk saistīts ar reālo dzīvi, skolēniem aktuālām problēmām. Šajā metodē nav būtiski ko izzina, bet gan kā izzina. Pats process ir projekta metodes visbūtiskākā daļa.

Darba tēmas aktualitāte mūsdienu sabiedrībā ir noteikusi tēmas: „Projekts kā personības attīstības līdzeklis sākumskolā” izveli.

Pētījuma mērķis: apzināt projektu metodes īstenošanas principus, to ietekmi uz izziņas interešu attīstību sākumskolā.

Pētījuma priekšmets: sākumskolas skolēnu izziņas interešu attīstība.

Pētījuma objekts: projektu nedēļas aktivitātes kā izziņas interešu attīstītājs.

Pētījuma hipotēze: skolēnu izziņas interešu attīstība norisinās veiksmīgāk, ja skolotājs savā darbā izmanto dažādas interaktīvās metodes, projektu tēmas izvēlas atbilstoši bērnu interesei un vecumposmam.

Pētījuma uzdevumi:

Iepazīt projektu metodes vēsturisko attīstību, noskaidrot sociālos un vēsturiskos aspektus pedagoģiskajā un psiholoģiskajā literatūrā, tās lomu personības attīstībā.

Izzināt interaktīvo metožu nozīmi personības attīstībā.

Izpētīt projektu metodes lomu izziņas interešu attīstībā sākumskolā, noskaidrojot un apkopojot savu un kolēģu pieredzi šajā jautājumā.

Izstrādāt un aprobēt projektu tēmas sākumskolā.

Apkopot un analizēt iegūtos datus.

Pētījuma metodes: pedagoģiskās un psiholoģiskās literatūras iepazīšana un analīze;

skolēnu projektu materiālu apstrāde; empīriskās metodes: anketēšana, statistiskās metodes materiāla apstrādē.

Pētījuma laika un bāzes norāde: Jēkabpils 2.vidusskolas sākumskolas 27 skolēni 4 gadu pieredze (no 1998. līdz 2001. gadam).

1. Mūsdienu situācija izglītībā

Jaunākajās Latvijas izglītības pamatnostādnēs ir dota izglītības principu sistēma, kas reizē gan precīzi raksturo Latvijas jaunās izglītības virzību, gan sniedz paraugu analoģisku apakšsistēmu izveidei atsevišķiem izglītības posmiem, nozarēm vai mācību priekšmetiem.

Pedagoģijās vēsturē ir zināmi daudzi gan mācību, gan izglītības principu sistēmu paraugi, piemēram, vācu pedagoga Georga Keršenšteinera aksioloģiskā izglītības principu sistēma, vācu filozofs Rūdolfs Šteiners ir izstrādājis (principu) sistēmu Valfdorfpedagoģijai. Noteikti principi ir bijuši pamatā Hugo Gaudiga darba skolas mācību procesām.

Skolas izglītībai var būt šādi organizācijas principi:

dinamiskas kulturālas princips. Panākams, savienojot sabiedrības kulturālās prasības ar pedogogu jaunradi un novitātēm; variējot mācību darba formas un metodes;

humānisma princips. Veidot sabiedriski nozīmīgo par personīgi nozīmīgo, apgūstot kultūras vērtības kā savas personīgi motivētās mācību situācijās;

darbibpieejas princips. Panākt mācāmā aktīvu dalību mācību procesā pretēji verbālajām metodēm un formām, kad nodod gatavu informāciju monoloģiskas un bezpersoniskas informācijas veidā, tā veicinot skolēnu pasivitāti vai uzspiežot svešu viedokli;

darborientācijas princips. Apgūt praktiskā darba un izziņas darba vispārējos paņēmienus, darba kultūru, iesaistot skolēnus dežūrās, pašapkalpošanās un sabiedriskā darba norisēs skolā un ārpus tās;

radošā darbība uzskatāma par personību attīstošu mehānismu, kas nodrošina dialogu un līdz ar to arī iesaista personību mūsdienu kultūras pasaulē un formē dzīvesveidu;

personības pašnoteikšanās princips. Cilvēks ir personīgas dzīves un laimes subjekts. Jebkurai iesaistīšanai mācību un audzināšanas procesā jābūt brīvprātīgai un balstītai uz interesi, romantiku, pilsonisko pienākumu...

1.1. Izglītības mērķis

Izglītībai jābūt augsta mērķa apstarotai. Gala rezultātam jābūt – Cilvēkam, Personībai!

Izglītības mērķis mūsdienas ir: nodrošināt katram Latvijas iedzīvotājam iespēju attīstīt savu garīgo un fizisko potenciālu, lai veidotos par patstāvīgu un attīstītu personību, demokrātiskas Latvijas valsts un sabiedrības locekli.Personības zināšanu, prasmju un attieksmju kopums.[33,4]

Mūsdienu jaunietim ir jāprot paša savā darbībā un domāšana rīkoties atbilstoši reālajām dzīves prasībam.Mūsdienās aktuāls uzdevums ir attīstīt sava garīgās spējas, paplašināt redzesloku, izkopt sevī pozitīvās morālās īpašības. Atbildīgs par savu rīcību vispirms ir indivīds pats.

Skolēna loma izglītības procesā ir:

Skolēns ir meklētājs un atradējs.

Skolēns pats no 1. klases ir atbildīgs par mācību sasniegumiem, savu izvēli un savu veikumu.

Skolēns ir aktīvs (nav vairs pasīvs klausītājs).

Cenšos izprast, nevis mehāniski iekalt.

Pats jūt atbildību par savu attīstību.

Pats tiecas arvien pēc jaunām zināšanām.

Ir prasme reproducēt, nevis tikai uzkrāt zināšanas.

Skolēns prot un vēlas izturēt konkurenci.

Skolā ir jauna atmosfēra, kas rada iespējas apgūt neparastākus saskarsmes veidus un iepazīt to stilus.

Skolēns apzinās, ka jāmācās visu mūžu, nevis šodien mācās priekš visa mūža.

Skolēns apzinās pats sevi, redz sevi sabiedrībā, darbā, kultūrvidē un izprot augstākās garīgās vērtības.

Skolēnam ir sava apzināta vērtību sistēma. [24,17]

2. Personība, tās veidošanās

Vārdam „persona” ir vairākas nozīmes. Pirmkārt, kāds cilvēks šķiet citiem, nevis – kāds viņš patiesībā ir. Otrkārt, loma kādu cilvēks spēlē dzīvē, piemēram, pedagogs. Treškārt, personības īpašību kopums. Personība ir sociāls jēdziens, kurš aptver „visdabiskāko” vēsturisko cilvēkā. Tā nav iedzimta, bet ir kultūrālās attīstības rezultāts. Personība kā jēdziens ietver uzvedības vienotību un spēju to pārvaldīt. Visas psihiskās funkcijas attīstās ciešā mijiedarbībā, virzot un atbalstot viena otru. Cilvēks, tā personība ir daudzu zinātņu uzmanības centrā, piemēram, pedagoģijas, filozofijas, antropoloģijas u.c., un katrā no tām šis jēdziens tiek lietots vairāk vai mazāk atšķirīgā nozīmē. Pedagoģijā personība bieži vien tiek saprasta kā sava veida ES ideāls.[34,107]

2.1. Personības vēsturiskais teoriju apskats

Katra personības teorija ietver sevī priekšstatus par personības struktūru, motivāciju un attīstību. Mūsdienu psiholoģijā pastāv četras galvenās pieejas personības pētījumos:

Personības īpašību teorijas aplūko personību kā noteiktu, stabilu psihisko īpašību kopumu.Šī pieeja mūsdienās ir plaši izplatīta, galvenokārt pateicoties uz tās pamata izveidotajiem personības pētīšanas testiem (Aizenka tests, Ketela tests, MMPI u.c.).

Biheiviorāli kognitīva pieeja, pretstatā iepriekšējai, izvirza pieņēmumu, ka ne tik daudz cilvēka psihiskās īpašības, kā situācija, kurā viņš atrodas, nosaka viņa uzvedību. Personības jēdzienam šajās teorijās ir pakārtota nozīme, galvenais ir uzvedība. Tomēr vislielāko ieguldījumu biheiviorāli kognitīvā pieeja ir devusi dažādu mācību teoriju izstrādē, no kurām pazīstamākās ir B.Skinera (1904-1990) un A. Banduras (1925) teorijas. B.Skiners galvenokārt uzsvēra pozitīvā pastiprinājuma un soda nozīmi mācību procesā, A.Bandura – atdarināšanu.

Psihodinamisko pieeju pārstāv psihoanalīze tās daudzveidīgajos variantos.Psihodinamiskā pieeja visizvērstākā un vienlaikus dziļākā veidā ir mēģināts aprakstīt personības struktūru, motivāciju un attīstību.(Z. Freids,A.Adlers)

Humāniskā pieeja balstās uz priekšstatu, ka katrā cilvēkā ir savs unikāls radošais potenciāls un cilvēka dzīves jēga ir šī potenciāla realizēšana, pašīstenošanās. (A.Maslou un K. Rodžers).[34,110]

Ž.Piažē ir īpaša personība psiholoģijas zinātnē. Viņš ir pirmais pētnieks, kas konstatēja bērna intelektuālās attīstības kvalitatīvās pārmaiņas, pētot bērnus no dzimšanas līdz jaunībai, un izveidoja intelektuālās attīstības teorju. Ž.Piažē kognitīvo attīstību iedala četrās stadijās.(1.pielikums 1.tabula „Ž.Piažē kognitīvās attīstības stadijas”)

Arī psihologs E.Eriksons savā personības attīstības modelī savienojis personības iekšējās attīstības nosacījumus ar ārējām ietekmēm. Līdzsvaru starp tiem var sasniegt nobriedusi personība, ja attīstības process no dzimšanas līdz pieaugušā periodam ir noritējis sekmīgi – atrisinot pretrunas un krīzes.

Personība veidojas pašattīstīšanās procesā, taču arī iedzimtības un vides ietekmē. Iedzimtība ir genotips, instinkti, nervu darbības tips dotības u.c. ir pazīstami divi vides jēdzieni: makro vide un mikro vide.

2.tabulā iekļautā bērna vecumposmu periodizācija, ko lieto Krievijā, arī Latvijā un virkne citu valstu, pamatā balstīta uz Ļ.Vigotska un D.Elkoņina atziņām.(2.pielikums 2.tabula „Bērna personības attīstības stadiju raksturojums”)

No E.Eriksona un Ļ.Vigotska darbiem varam secināt, ka notiekošais agrīnas attīstības stadijas kļūst par pamatu un var veicināt personības attīstību augstākās stadijās. Ja problēmas, konflikti, ar kurām saistās krīzes vecums, netiek atrisināti, personība „nesīs tos sevī” jeb arī tie parādīsies nākotnē. Ja krīze tiek pārvarēta, personība iziet no tās ar stiprāku iekšējā veseluma izjūtu un iespējām attīstīties tālāk.

Tātad var secinat, ka, no vienas puses, personības attīstību ietekmē iedzimtība. Sociālās ietekmes iespaido tikai iespējas tai programmai, kas jau ir cilvēkā piedzimstot. No otras puses, personības attīstību nosaka arī kultūras (ārējās vides) ietekme, cilvēka personība ir individualizēta kultūras sistēma, kurā cilvēks iekļaujas. Piemēram, ASV sociālā psihologa D.Mīda pētījumos atklāts, ka dažām tautām ar citām tradīcijām un kultūru nepastāv t.s. pusaudžu krīze.

No vides cilvēks izdala tos apstākļus, kas atbilst tieši viņam, viņa dabai un dzīves ceļā izveidotajām prasībām. Kā vairāk vai mazāk apzināti šie apstākļi arī veido konkrētas personības attīstības sociālo situāciju.

Tādas personīgas vides izveidošana, kura ir labvēlīga attīstībai, prasa daudzu gadu saspringtas darbības daudzās un dažādās sociālajās situācijās.

2.2. Interešu nozīmi personībās attīstībā

Interese ir personības izvēlīga attieksme pret objektu. Ko nosaka šā objekta nozīmīgums un emocionālā pievilcība. Intereses rodas uz vajadzību bāzes, taču nav ar tām identificējamas. Vajadzība pauž nepieciešamību, intereses – personiskās simpātijas pret kādu darbību padziļināta un nostiprinājusies interese var kļūt par vajadzību.

Ne vienmēr intereses veidošanās sākas ar vajadzību, aicinājuma vai sabiedriskā pienākuma apzināšanos. Interese var rasties stihiski un neapzināti kā objekta emocionālās pievilcības sekas un tikai pēc tam rodas apziņa par tās nozīmīgumu, ko var izraisīt daudzi cēloņi: vajadzības, sabiedriskas prasības, spējas. Kāpēc objekts piesaista uzmanību, rada prieku, baudījumu? Tāpēc, ka kaut kādā ziņā ar savām īpašībām atbilst personībās psihiskajai noskaņai vai vajadzībām. Tāpēc viens un tas pats objekts visos cilvēkos neizraisa vienus un tos pašus pārdzīvojumus. Tiesa, vieni objekti atbilst ļaužu vispārcilvēciskajai dabai, otri – vecumposma īpatnībām, trešie – sociālo grupu īpatnībām, ceturtie – personības, individualitātei, specifiskajām tieksmēm, uzskatiem un gaumei. Tā, piemēram, visiem bērniem baudījumu rada spilgts, krāsains objekts, skaņu ritms, melodija.

Cilvēku interesēm ir sabiedriski vēsturiska izcelsme. Atšķirība attieksmēs pret objektu ir atkarīga no personiskās pieredzes bagātības, izglītotības un audzinātības, garīgās savdabības, kas atspoguļo personības dzīves un darbības vēsturi.[7,57.-58.]

Interesēm ir būtiska nozīme cilvēka dzīvē un darbībā. Dzīves pilnvērtību un laimi cilvēks izjūt tad, kad viņam ir intereses. Intereses rosina darbībai, aktivizē personību. I.Pavlovs intereses vērtēja kā kaut ko tādu, kas tonizē, rada smadzeņu garozas, darbīgu stāvokli. Darbs, kas atbilst interesēm, rit viegli un produktīvi („Павловские среды” М. 1949, т. 3,с.48.).

Cilvēku intereses ir ļoti daudzveidīgas, tikpat daudzveidīgas kā cilvēku darbība. Intereses iedala pēc to satura jeb virzības. Šādi klasificējot, izšķir materiālās, sabiedriskās un garīgās intereses. Materiālās intereses bieži iegūst kroplu formu – mantrausība, tieksme pēc greznības, mantas krāšana pašas mantas dēļ.

Speciālās sabiedriskās intereses ietver sevī interesi par sabiedrisko darbu, par organizatorisko darbību, ir ne mazums tādu cilvēku (tai skaitā arī skolēnu), kas mīl sabiedrisko darbu un atdod tam visus spēkus.

Izšķir trešo un pastarpināto interesi. Tieša interese ir interese par pašu darbības procesu: izziņas, zināšanu apguves, darba, jaunrades procesu.

Pēc darbības līmeņa izšķir pasīvās un aktīvās intereses.

Pasīvās intereses ir vērojošas intereses, kad cilvēks apmierinās ar interesējoša objekta uztveri.

Aktīvas intereses ir darbīgas intereses, kad cilvēks neaprobežojas ar vērošanu, bet aktīvi rīkojas, lai apgūtu intereses objektu. Aktīvā interese ir viens no personības aktivitātes rosinātājiem, zināšanu un iemaņu, spēju un rakstura stimulatoriem.

Intereses dala pēc apjoma. Šāds dalījums nenosaka interešu veidus, bet drīzāk raksturo personības interešu struktūru. Mēdz būt cilvēki ar plašām, bet vispusīgām interesēm. Pozitīvākais ir tāds cilvēka tips, kam uz plašu, daudzpusīgu interešu fona ir centrālā pamatinterese, kas nosaka dzīves jēgu un darbības pamatvirzienu. Sabiedrības veselumā pasaules uzskats jāšķir no šai šķirai piederīgās atsevišķās personības pasaules uzskata. Personības pasaules uzskats veido kodolu tās virzībai, tās attieksmei pret dažādām sabiedriskās dzīves norisēm. Personības pasaules uzskats atspoguļo ne tikai personisko esamību, bet arī veselas šķiras esamību.[7,59]

Personības attīstībā nozīmīga ir sociālā un individuālā mijiedarbība. Tā veidojas 2 faktoru (iekšējo un ārējo) ietekmē. Vides faktori – mikrovide un makrovide. Intereses veicināšana notiek, kad darbojos skolēna subjektīvā pozīcija. Tajā paša laikā interesei ir darbību stimulējoša ietekme, attīstoties kā motīvam, tā veicina darbības izmaiņas raksturā – darbība kļūst radoša.

Strādājot pie šīs problēmas, iezīmējās izzinošās intereses veicināšanas pamattendences mācību procesā:

no situatīvās intereses līdz interesei, kas saistīta ar paša skolēna iekšējo stāvokli;

no nenoteiktas intereses ( „pats zinu, kas patīk”, „daudz kas patīk”) līdz diferencētai interesei ( par noteiktiem priekšmetiem);

no nenoturīgas intereses, kas atkarīga no situācijas maiņas, nejaušas ietekmes, līdz noturīgākai, pastāvīgākai interesei;

no virspusējas intereses līdz interesei ar dziļu teorētisku pamatojumu, profesionālu mērķtiecību.[2,8]

Kopsavilkums

Personības attīstību virza pretruna starp jaunajām vajadzībām un vecajām kvalitātēm psihe, kā arī sasprindzinājuma palielināšanas vai samazināšanās vajadzība.

Cilvēka attīstība ietver bioloģisko, sociālo un personības attīstību.

Psiholoģijā valda dažādi uzskati par vecumposmu periodizāciju.

Ļ.Vigotskis,D.Eļkonins, E.Eriksons kā psihes attīstības iekšējo likumsakarību izteicējus min krīzes un jaunveidojumus. Pirmie 5-7 gadi bērna attīstībā ir noteicošie personības un psihes procesu attīstībā. Ē.Eriksons personības attīstību skaidro kā adaptācijas sociālajā vidē.

Liela nozīme personības attīstībā ir sociālajam faktoram.

Interešu nozīmi personības attīstībā un zināšanu veidošanā sevišķi svarīgi ievērot pedagoģijas praksē.

Mācīšanās bez jebkādas intereses, tikai ar piespiešanu nokauj skolēnā jebkuru vēlēšanos apgūt zināšanas.

Visu mācīšanos nedrīkst balstīt tikai uz interesi, nepieciešams arī vienmuļš darbs, krietna gribas piepūle.

Personības pasaules uzskats veidojas noteiktas ideoloģijas ietekmē.

2.3. Sākumskolas bērnu attīstības raksturojums

Galvenais avots, kas sniedz bērnam informāciju par sevi pašu ir pieaugušie. Ģimene dod pirmo pieredzi, iespaidus un zināšanas par sevi, citiem un cilvēku savstarpējām attiecībām. Pirmās emocionālās attiecības starp bērnu un māti lielā mērā nosaka, kāds būs bērns, - vai viņš būs patstāvīgs, pārliecināts par sevi vai arī kļūs noslēgts, viegli iespaidojams, nepārliecināts par sevi. Māte ieliek pamatu bērna attiecībām ar cilvēkiem – ticību sev un pasaulei, dod drošības izjūtu, ko bērns izmanto, izzinot pasauli. Mīlošs tēvs attīsta bērnā vajadzību pēc sabiedrības, vēlmi darboties tās labā.[34,191]

Sākumskolas bērnu psihiskās attīstības robežas nosaka bērna individuālās attīstības līmenis un īpatnības. Iestājoties skolā, bērni un skolotāji var satapties ar vairākām problēmām: bērniem ir atšķirīgas sagatavotības pakāpes skolai, nesagatavotība jaunajai psiholoģiskajai lomai, atšķirīga motivācija iet skolā, dažādu prasmju un iemaņu, kā arī dotību līmenis.

Vienam mācīties ir viegli, citiem – grūti, vienam ir garlaicīgi, citiem – interesanti.Mācību darbības aizvieto rotaļas un spēles, saskarsmē par galveno autoritāti kļūst skolotāji, šī perioda beigās – vienaudži. Sākumskolā bērnam izveidojas pašvērtējums.

Skolas uzdevumi ir šādi:

Ātrāk adaptēt bērnus skolai;

Iemācīt bērnus mācīties;

Vingrināt gribasspēka noturīgumu, paškontroles spējas;

Veidot pozitīvu attieksmi pret sevi un citiem;

Rosināt jaunrades spēju attīstību.

2.3.1.Fiziskais raksturojums

Sākumskolas skolēniem izteikti paaugstināta kustību aktivitāte, kas vēl raksturīga pirmskolas periodam. Tāpēc bērniem ir lielas grūtības ilgu laiku nosēdēt mierīgi solā, ir grūti pakļaut savu uzvedību gribas kontrolei. Pirmajā klasē piespiedu sēdēšana ilgu laiku var novest pie neirozes, kas var izpausties kompensācijas reakcijās – nagu, zīmuļa graušanā, matu virpināšanā.

Lielie muskuļi šajā periodā ir labāk attīstīti nekā sīkā muskulatūra, tāpēc bērni var ātri nogurt, ja ilgi jāraksta. Acu fizioloģiskā attīstība jeb redzes sajūtas fizioloģiskās sistēmas attīstība pilnībā beidzas apmēram 8 gadu vecumā.

Šajā vecumā bērni biežāk slimo. Lielo aktivitāšu un nemierīguma dēļ sākumskolas bērniem ir daudz traumu. Līdz 10 gadu vecumam zēni un meitenes aug apmēram vienādā ātrumā.

Mācību programmām jābūt sastādītām tā, lai noturētu bērnu interesi, dabiskās izziņas vajadzībās, ar kurām bērns iestājies skolā. Taču kopumā šī vecuma bērniem ir visaugstākā mācīšanās motivācija salīdzinājumā ar vēlākiem skolas gadiem.

2.3.2.Izziņas attīstība

Sākumskolas bērniem no izziņas procesiem dominē iztēle.Vairāk bērniem ir raksturīga reproduktīvā iztēle, kad lielākā daļa bērnu vadās pēc iemācītiem etaloniem, pēc pieredzes. Iztēlē izpaužas arī radošs raksturs, kad bērns arvien jaunās kombinācijās spēj ievērot vecos priekšstatus un tēlus.

Uzmanība. 1. klasē tā vairāk ir netīša – jāiedarbojas ar īpašiem līdzekļiem, lai piesaistītu un uzturētu bērna uzmanību. Tikai ap 10 gadiem parādās uzmanības noturīgums, pārslēgšanās un atkal koncentrēšanās koeficients.

Atmiņa. No izziņas procesiem visnozīmīgākā sākumskolā ir atmiņa. No 6 līdz14 gadiem galvenokārt attīstās mehāniska atmiņa – vislabāk iegaumē, ja vairākas reizes atkārto iegaumējamo informāciju. Citādi arī vēlākajās klasēs bērni turpinās mehāniski iekalt un pēc tam domāt. Mazliet šajā vecumā atpaliek loģiskā iegaumēšana. Ar īpašiem vingrinājumiem var veicināt loģiskās atmiņas ātrāku izmantošanu.

Domāšana. Notiek strauja prāta un intelekta attīstība. Domāšana attīstās no uzskatāmi konkrētās uz abstrakti loģisko. Attīstās spēja sakārtot objektus pēc pazīmēm – ne vairs pēc vienas, bet pēc dažādām pazīmēm. Ž.Piažē to nosaucis par decentralizāciju – spēju uztvert kādu lietu no dažādām pusēm. Tas veicina abstraktās domāšanas attīstību. Sākumskolā bērniem, lai izprast lietu būtību, ir vajadzīga uzskate, un vēlreiz uzskate( aptaustīt, redzēt, sadzirdēt), bet vēlāk, pateicoties abstraktās domāšanas attīstībai, skolēns jau spēs abstrakti izprast lietu norises prātā. Būtiskāka skolā ir radošās domāšanas attīstīšana.

Runa. Intelekta pazīme ir arī runa. Šī vecuma bērniem vairāk patīk runāt nekā rakstīt. Runa arvien vairāk kļūst par pašregulācijas līdzekli. 1.klasē bērni spēj veikt darbību tikai pēc parauga, 3.-4. klasē – arī pēc mutiska apraksta. Ž.Piažē nosaucis sākumskolas perioda bērnus par „moralajiem reālistiem”. Tas nozīmē, ka bērni kā paraugus pārņem morāles normas, kuras iemācījuši pieaugušie, un tās arī bez pretrunām cenšas pildīt.

2.3.3.Sociālā attīstība

Sociālā attīstība saistās ar saskarsmi. Šajā periodā saskarsmes „nozīmīgais cits” ir skolotājs, kurš kļūst par galveno autoritāti, sākumskolas perioda beigās pieaug vienaudžu nozīme. Šajā periodā jauns ir tas, ka bērni sāk apgūt jauna tipa saskarsmi – lietišķo saskarsmi.

Sākumskolā bērni sāk veidot psihiskās sistēmas „draugs – nedraugs”, sāk dominēt vajadzība iegūt sev draugu, izveidot grupiņu vai iekļauties pašam kādā grupiņā un atrast tajā savu vietu.Sākumā bērni lielāko uzmanību pievērš ārējām, pazīmēm. Pēc 8 gadu vecuma vienaudžu raksturojumos sāk dominēt abstrakti jēdzieni, tādi kā labs, slikts, kārtīgs, nekārtīgs. Par draugiem 7 gadus vecie bērni saucos tos, ar kuriem viņi ir visbiežāk kopā. Mājās bērni var būt vienā lomā, bet klasē – citā. Sākumskolā vecākiem un skolotājiem iesaka nesalīdzināt bērnus savā starpā publiski. Labāk veicināt bērna sacensību pašam ar sevi. L. Kolbergs, kurs par attīstības kritēriju izvirzīja morāli, uzskata, ka vispirms bērni uzvedību saskaņo ar tās sekām ( zina, kas par to būs ) tālāk – normām pakļaujas tāpēc, ka var saņemt apbalvojumu, vēl tālāk – iemācās novērtēt cilvēku rīcību, analizējot rīcības cēloņus, motīvus, saturu un sekas.

Kopsavilkums

Fiziskā aktivitāte: kustību spontanitāte nonāk pretrunā ar jauno sociālo lomu un normām – sēdēt rātni un klausīties; tas var radīt neirozes, ja iepriekšējos periodos nav veidota paškontrole un pašregulācija. Labāk attīstīti lielie muskuļi nekā sīkie, ir jāvingrina sīkā pirkstu muskulatūra.

Kognitīvā attīstība: psihisko procesu tīšuma ( ar gribas kontroli saistīto) pieaugums un nostiprināšanās – tīšā uzmanība, tīšā iegaumēšana, bet liela nozīme ir emocionālajai ekspresijai, intereses piesaistīšanai, vēl dominē liela uzmanības pārslēgšanās; mehāniskas iegaumēšanas dominēšana; dominē konkrēti uzskatāmā un tēlainā domāšana, bet veidojas abstrakti loģiskās domāšanas iemaņas; runā bērns apgūst abstraktos jēdzienus.

Sociālā attīstība: skolotājs kā etalons; līdzaudžu nozīmes pieaugums saskarsmē, grupējumu veidošanās.Skolotājiem iesaka nekādā gadījumā nekritizēt bērnus, neizmantot zobgalīgas intonācijas, izsmieklu, pat izvairīties no jebkāda publiska vērtējuma. Ģimene no vienas paaudzes uz otru tiek pārmantota vērtību sistēma un attiecību kultūra. Savā pirmajā cilvēku vidē – ģimenē – bērns ikdienas kontaktos ar tuviniekiem apgūst likumus, kam jānodrošina viņa pastāvēšana tajā.

2.4. Pedagoģiskais process kā līdzeklis personības attīstībai

Pedagoģiskais process sevī ietver divas galvenās pedagoģiskās darbības – mācības un audzināšanu. Ja mācības tiek organizētas, pamatojoties uz objektīvām likumsakarībām, proti, vienots mācību saturs, vispārpieņemtas mācību metodes un formas, nosacīti vienāds skolēnu vecums un attīstības līmenis, zināšanu diagnostikas un izvērtējuma kritēriju viendabīgums, tad audzināšanas darbs, esot pēc savas būtības daudz individuālāks un vērsts uz konkrētas personības attīstību kopumā, prasa specifikas audzinātāja zināšanas un prasmes, respektējot katra audzināmā īpašo sociālkulturālo attīstību un pieredzi, personības virzības tendences un nosacījumus.

Audzēkņu pedagoģiskā izpēte nav atraujama no vispārējās klases audzinātāja darba sistēmas, tā ir loģiska šīs sistēmas sastāvdaļa.

Klases audzinātāja darba sistēmas pamatmodelis ir:

Audzināšanas līdzekļu kopums.

Skolēna personība.

Atgriezeniskā informācija par audzēkni.

Līdz ar to skolēnu personības attīstības izpētei tiek izvirzītas īpašas prasības, proti:

1) Izpētei jābūt virzītai uz katra skolēna psihiskās attīstības procesu īpatnību atklāšanu;

2) Katra skolēna personības attīstības diagnostikas rezultātu vērtējums jāveic nevis salīdzinot ar kaut kādām normām vai vidējiem radītājiem, bet gan salīdzinājumā ar iepriekšējo diagnostisko pārbaužu rezultātiem par šo pašu skolēnu;

3) Skolēnu izpētei jānotiek visā skolā pavadītajā laikā, jo skolēna psihē un uzvedībā notiek daudz pārmaiņu, par katru no tām pedagogam un vecākiem jābūt operatīvi informētiem;

4) Diagnostikai jāatklāj ne tikai esošais attīstības līmenis, bet jāņem vērā arī iespējamās skolēna attīstības perspektīvas;

5) Izpēte nav pašmērķis, tai jābūt virzītai uz svarīgu pedagoģisku uzdevumu risināšanu;

6) Individuālo īpatnību izpētē jāņem vērā skolēnu vecumposmu īpatnības, tādēļ katrai izpētes metodikai jābūt piemērotai audzēkņu sapratnes līmenim, viņu iepriekšējai pieredzei;

7) Audzēkņu pedagoģiskajai izpētei jābūt kompleksai, lai varētu iepazīt personību vispusīgi un lai novērstu tendenciozitāti;

8) Izpētei jānotiek pēc iespējas dabiskos apstākļos;[9,6-7]

Pedagogi visos laikos ir pievērsuši uzmanību jautājumam par individuālo pieeju bērniem. Interesantus atklājumus un secinājumus šajā jautājumā mēs atrodam izcilā čehu pedagoga J. Komenska darbos. Viņa pedagoģiskajā teorijā skaidri izteiktas šādas svarīgas atziņas: „...visa bērnu mācīšanas un audzināšanas procesā jāņem vērā viņu vecuma un individuālās īpatnības...”Daudz oriģinālu domu par bērna izpēti un viņa iekšējās pasaules iepazīšanu, kā arī par audzināšanas metodēm var atrast Ž.Ž.Russo pedagoģiskajos traktātos, H. Pestalocija praktiskajā darbībā un R.Ouena veiktajos bērnu sabiedriskās audzināšanas eksperimentos.Pedagoģiskie pētījumi parādīja, ka reproduktīvas un radošās darbības dialektika tiek mērķtiecīgi virzīta uz tuvāko bērna attīstības zonu.

Skolēna mācību izzinošas darbības motivācijā īpašu vietu ieņem interese. Izzinošā interese mudina personību meklējumiem, dod izzinošai darbībai radošu raksturu. Cilvēks, kam piemīt izzinošā interese, radoši atrisina problēmas, viņš jūtas brīvs. Radošā mācību – izzinošā darbība izceļas ar attiecību bagātību. Kā skolotāja, zinu: galvenais izglītības mērķis ir nevis informēšana, bet gan personiskais kontakts ar katru no skolēniem, iemācot būt atklātiem, dvēseliskiem, spējīgiem uz dialogu.

Bērni pārsteidz mūs ar savas uzvedības, interešu, spēju un vēlmju dažādību. Nav divu identisku bērnu. Tomēr mācīšanas stratēģija ir vienāda. Galvenie apstākļi, kurus skolotājs var kontrolēt ir:

Skolēnu grupas;

Mācīšanas stratēģija;;

Klases stundas organizēšanas;

Mācības sākumskolas klasēs stimulē vispirmām kārtam apkārtējās pasaules tiešas izzināšanas psihisko procesu – sajūtu un uztveres attiecību.

Sākumskolā nostiprinās uztveres, uzmanības, atmiņas, iztēles, domāšanas un runas procesi. No dabiskās spontanitātes izziņas procesi pamazām piemērojas sociālajām ievirzēm, normām, tradīcijām. No izziņas procesiem šajā posmā dominē iztēle. Bērniem ir raksturīga reproduktīvā iztēle, taču iztēles procesā izpaužas arī radošs raksturs, kad bērns arvien jaunās kombinācijās spēj ievietot jau pazīstamus priekšstatus un tēlus. No izziņas procesiem visnozīmīgākā sākumskolā ir atmiņa, jo uz atmiņas procesiem balstās domāšanas attīstība. Sākumskolas bērniem ir raksturīgi: kas nav atmiņā tas nav arī domāšanā. Notiek strauja prāta un intelekta attīstība.

Bērna personības attīstība tiek labvēlīga ietekmēta, ja viens no pedagoģiskā procesa komponentiem – mācību saturs – balstās uz zināšanām par sevi, apkārtējo vidi un sabiedrību.

Tiklīdz bērns sāk uztvert apkārtējo vidi, viņš neapzināti sāk nodarboties ar dabas zinībām. Bērns redz dažādas dabas parādības, novēro atsevišķus dabas objektus un salīdzina tos. Bērns zina daudz faktu, kuri viņam nav skaidri, bērnam ir daudz jautājumu, uz kuriem atbildes viņš var saņemt skolā.

Viens no veidiem, kā veicināt humānas personības attīstību sākumskolā ir mācību satura integrācija un mācību organizācijas formu dažādošana, kuras pamatā ir bērna radošās darbības un izziņas intereses veicināšana.

Skolēniem ir jāmācās analizēt sevi, izprast savas vēlmes un iespējas, kā arī saskaņot tās ar grupas interesēm. Uzsākot skolas gaitas, skolēns pārdzīvo dažādas grūtības, kas saistītas ar:

nepieciešamību stingri iekļauties skolas režīmā;

pārmaiņām attiecībās ar pieaugušajiem un vienaudžiem;

mācību darbības raksturu, kas krasi atšķiras no bērnības rotaļām;

bērna nonākšana jaunā sistēmā, kas viņam ir sveša un nepazīstama;

Tā rezultātā daļa skolēnu ātri zaudē interesi par skolu un mācībām, un uztver tās kā apgrūtinājumu. Būtu jāveido tāds mācību saturs, kas:

atvieglotu bērna iekļaušanos nākotnes sabiedrībā;

palīdzētu bērnam pieņemt sevi kā vērtību;

sekmētu katra skolēna pašiniciatīvas, pašnodarbošanās vajadzības;

nodrošinātu humānas personības veidošanos.[28,5,9]

Mūsdienās ir pieejami plaši un interesanti mācību resursi. Skolēniem jāmāca pašiem meklēt informāciju un idejas, nevis būt atkarīgiem no skolotāja kā vienīgā informācijas avota. Šādā veida skolēni virzās uz mērķi – maksimālu patstāvību.

Jaunāko klašu skolēni vislabāk mācās tad, ja viņi aktīvi, nevis tikai pasīvi mēģina apgūt ideju un informāciju. Tas nozīmē, ka klases darbam jābūt centrētam uz skolēnu aktivitāti. Skolotāja darbs jāplāno, domājot par skolēna aktivitātēm.

Jaunāko klašu skolēniem ir jāpaplašina sava tiešā reālās dzīves pieredze, lai to izmantotu par mācīšanās pamatu. Līdz ar to ļoti liela mācīšanās daļa notiek ārpus klases.

Pedagogu darbība vērsta uz to, lai skolēni ar prieku nāktu uz nodarbībām un būtu gatavi ņemt pretī visu, ko skolotāji cenšas iemācīt, lai skolēni lepotos ar saviem sasniegumiem. Katru dienu, ierodoties skolā, bērns sajūt siltu, mīlestības pilnu attieksmi pret sevi. Šajā atmosfērā tiek

saudzēta un vairota viņa pašcieņa.

Pozitīvu pašcieņas veidošanos var nodrošināt, veicinot visu piecu attīstības pakāpju sekmēšanu un nostiprināšanu. Jo indivīds ir augstākā pašcieņas attīstības pakāpē, jo augstāks pašcieņas līmenis viņam piemīt.

PAŠCIEŅAS VEIDOŠANAS UN ATTĪSTĪBAS PAKĀPES






Pašcieņas modelis veidots, izmantojot literatūru: Michele Borba, Esteem Builders – USA: Binah Taylor McMilian, 1989. – 439.

Pedagogi dara visu, lai šī mīlestība un dvēseles siltums valdītu arī skolēnu savstarpējās attiecībās. Pedagogi ir sapratuši, ka „mācīšana” ir kas vairāk nekā mācību iestāde, kā galvenā didaktiskā saikne „pasniegšana – mācīšana” nenozīmē tikai izzinošo saikni, kaut arī to veido un veicina.

Galvenie mācību un audzināšanas darba mērķi un uzdevumi:

Nodrošināt katra skolēna personības vispusīgas attīstības un pašrealizācijas iespējas, ņemot vērā viņa intereses, vēlmes, tieksmes un spējas.

Attīstīt skolēnu individuālās radošās spējas, orientēt viņus uz patstāvīgu mācību darbu un pašizglītību, sagatavot viņus izglītības turpināšanai Latvijas, Krievijas, Eiropas, Pasaules augstskolās, kā arī praktiskajai darba dzīvei.

Galvenais izglītības mērķis ir nevis informēšana, bet gan personiskais kontakts ar katru no skolēniem, iemācot būt atklātiem, dvēseliskiem, spējīgiem uz dialogu. Galvenais tās noteikums, veicināšanas mehānisms – skolotāja personiskā dalība skolēnu darbos, jūtās, centienos.

Radošo darbību raksturo humānais vadības stils, kura pamatā ir dialogs.

Kopsavilkums

Pedagoģiskais process efektīvs tad, ja pieaugušie – skolotāji un vecāki – ir ieinteresēti bērna liktenī.

Skolēna personība – galvenā vērtība un rūpju objekts!

Saprātīgs prasīgums pret skolēnu ietver cieņu pret viņa pašcieņu. Pedagoģi ciena ne vien skolēna zināšanas, bet arī viņa nezināšanu.

Mācīšana un audzināšana ir savstarpēji saistītas. Sadarbība domubiedrus savstarpēji bagātina. Šajā apstāklī ir atrodams pedagoģiskā procesa veselums.

Svarīgākā pedagoģiskās kultūras iezīme ir skolotāja radošums. Mijiedarbībai ar skolēnu jābūt gudrai un audzinošai.

3. Projektu metode – viena no mūsdienu mācību metodēm skolā

Vairākus gadus viens no populārākajiem vārdiem Latvijā ir ... projekts. Projekti tiek izstrādāti, lai kaut ko mainītu un uzlabotu, lai atrisinātu kādu problēmu.

Atbilstoši sabiedrības sociālajam pieprasījumam un tirgus ekonomikas vajadzībām skolai ir jāizglīto skolēni projektu darbu veikšanai ( arī to vadīšanai). Projektu darbs ir mūsdienīgu iestāžu un uzņēmumu darbības pamatā, un to raksturo demokrātisks vadības stils saskarsmē un visdažādāko speciālistu savstarpējā sadarbībā.

Latvijas skolās ar 1997./1998. mācību gadu ienāk jauna darba forma – projektu nedēļa. Ir sagatavota LR IZM vēstule „Par metodiskajiem ieteikumiem projektu nedēļas organizēšanai 1997./1998. mācību gadā”.

Lai īstenotu šo rīkojumu izglītības iestāžu praksē, Izglītības un zinātnes ministrijas Vispārējās izglītības departamentam bija uzdots sagatavot ieteikumus par projektu nedēļu skolā. Darba grupa uzsāka diskusiju par projektu nedēļas organizēšanu skolā un nolēma vispirms izstrādāt īsus metodiskos ieteikumus, kuros ietvertu informāciju par projektu metodi un projektu darbu skolā, tā galvenajām priekšrocībām salīdzinājumā ar citiem mācību darba veidiem, par projektu nedēļas nepieciešamību skolā, par projektu darba un projektu nedēļas norises izvērtēšanu, kā arī ieteicamās literatūras sarakstu pedagogiem.

Jūrmalas skolās projektu nedēļas tiek organizētas jau no 1992. gada, tādēļ ir uzkrāta zināma pieredze vidusskolās, pamatskolās un sākumskolās.

Skolēniem ir nepieciešams apgūt radošā darba pieredzi, kā arī prasmes un iemaņas projektēšanā un projektētā īstenošanā. Lai to veicinātu, Latvijas skolās jau tiek izmantots ieteicamais projektu darbs. Ir zināms, ka pēdējos divdesmit gados daudzu valstu izglītības darbinieki projektu darbam skolā ir veltījuši lielu uzmanību.

Projektu metode kā viena no interaktīvajām mācību metodēm ļauj maksimāli palielināt skolēnu aktivitāti mācību vielas apguvē, attīstīt sadarbību ar citiem skolēniem un skolotājiem. Skolotājam projektu darbā ir iniciatora un konsultanta loma.[32,4,5]

Šajā kontekstā projektu darbs ir vispilnīgākā un efektīvākā mācību darba forma, ar kuras palīdzību iespējams īstenot izglītības pamatmērķus – veicināt pilnvērtīgu personības attīstību, sagatavot jauno cilvēku patstāvīgai darba dzīvei un integrācijai strauji mainīgā sabiedrībā. Valsti, kur lielākā daļa uzņēmumu un organizāciju darbojas pēc projektu principa, projektu darba izmantošana skolā ir dzīves nepieciešamība.[16,3]

Terminu skaidrojums:

PROJEKTS – 1. Būves, ierīces jebkura izgatavojama priekšmeta plāns, apraksts, tehnoloģiskā procesa shēma. 2. Dokumenta teksts ierosinājuma veidā. 3. Plāns, iecere.

PROJEKTU NEDĒĻA – viena nedēļa mācību gada laikā, kura notiek projektu darbs skolā.

PROJEKTU DARBS SKOLĀ – viens no mācīšanās veidiem vai īpaša veida mācību darbs, kura izstrādāšanai nepieciešams noteikts laika posms konkrētai iegūšanai.

PROJEKTU METODE – viena no interaktīvajām mācību metodēm, kas ļauj maksimāli palielināt skolēnu aktivitāti mācību vielas apguvē, sadarbību ar citiem skolēniem un skolotājiem.

PREZENTĀCIJA – 1.Iesniegšana, uzrādīšana. 2. Sabiedrības oficiāla iepazīstināšana. [32,6]




Rodas jautājums: kāpēc vajadzīga projekta metode?

Atbildot uz jautājumu „kāpēc?”, jāņem vērā dažādi aspekti.

Sabiedriskais aspekts

sabiedrība strauji mainās; notiek pāreja no autoritāras sabiedrības, kurā katram stingri noteikts, kas un kā jādara un jādomā, uz demokrātisku, plurālistisku sabiedrību, kurā valda daudzi un dažādi uzskati;

projekta metode ir labs līdzeklis, kā iemācīties aizstāvēt savu pārliecību un cienīt otra cilvēka darbu, uzskatus, spējas;

projekta metode palīdz attīstīt prasmi diskutēt un ieklausīties otrā, nonākt pie kompromisa uzskatu atšķirības gadījumos, ar citiem vārdiem sakot, veidot diskusiju kultūru;

no s k o l o t ā j a ir atkarīgs nākotnes sabiedrības raksturs. Cik veiksmīgs būs skolotāja darbs, cik atsaucīgs, atvērts jaunām metodēm, idejām, visam aktuālajam būs skolotājs, tik atvērta un spējīga mainīties nākotnē būs mūsu sabiedrība;

2.Pedagoģiskais un psiholoģiskais aspekts skolēni iemācās domāt un rīkoties patstāvīgi;

projekta metode veicina ikdienas, apkārtējās pasaules izpēti, tā padara mācību darbu interesantu, tuvina to reālajai dzīvei;

ar projeka metodi var ieinteresēt arī tādus skolēnus, kurus neaizrauj pat vislabākā mācību grāmata;

projekta metodes būtība ir sasaistīt skolēna ikdienas dzīvi un pieredzi ar radošu apkārtnes izziņu;

Valodas aspekts

skolēns vingrinās lietot dažādas saziņas prasmes un veidot loģisku, sakarīgu izklāstu;

projekta metode ļauj izmantot dažādus valodas stilus;

projekta metode maina akcentus valodas mācīšanā: valoda kļūst par aktīvu izziņas līdzekli, nevis pašmērķi;

diskusijās skolēni iemācās pārbaudīt savu valodisko un loģisko domu un precīzāk izklāstīt faktus;

Darba organizācijas aspekts

skolotāja darbs kļūst interesantāks, jo kā pats skolotājs, tā arī skolēni ir iesaistīti patstāvīgā radošā mācību procesā. Projekta metode nozīmē nepārtrauktu, radošu mijiedarbību starp skolotāju, skolēnu un apkārtējo sabiedrību;

viena projekta izdošanās vai neizdošanās var rosināt idejas par jauniem projektiem;

projekta metode ļauj skolotājiem sadarboties, veidot kopējus projektus, izmantot starppriekšmetu sakarus, šādi veidojot integrētu mācību procesu;

Projekta metodes mērķi:

atraisīt skolēnu pašiniciatīvu;

aktivizēt skolēnos pārliecību, ka visproduktīvākā ir patstāvīga tēmas vai problēmas izpēte;

dot skolēniem iespēju izbaudīt gandarījumu par paša padarītu / labi padarītu darbu;

radīt skolēnos pārliecību, ka kopīgi padarīts darbs stiprina gan indivīdu, gan visu grupu;

mudināt skolēnus kritiski un paškritiski vērtēt savu darbu;

attīstīt skolēnu spējas analizēt sava darba rezultātus;

mācīt skolēnus atšķirt būtisko no nebūtiskā, svarīgo no mazsvarīgā;

dot skolēniem iespēju gūt iemaņas plānošanā un organizēšanā;

rosināt skolēnus apgūt daudzveidīgas darba metodes;

dot skolēniem iespēju savstarpēji sacelsities efektīvā izpētes un projektu izstrādes darbā.[19,5,7,9]

3.1.Projektu darba būtība

Kaut arī projektu vadīšana tiek īstenota tūkstošiem gadu, šī nodarbošanās tikai pēdējā laikā atzīta par atsevišķu disciplīnu. Šodienas trauksmainajā pasaulē organizācijām, kas izmanto atbilstīgas projekta vadības metodes, ir konkurētspējīgs pārsvars pār tām, kuras darbojas pēc izjūtas. Kāpēc? Tāpēc, ka konkurence strauji kļūst atkarīga kā no laika, tā arī no izmaksām. Tas nozīmē: ja jūs varat piegādāt tirgum projektu vai pakalpojumu agrāk nekā cits, jums ir priekšrocības konkurences cīņā.

Speciālists kvalitātes jautājumos Dr. Dž. M. Džurans projektu formulē kā problēmu ar plānotu risinājumu. No šī formulējuma izriet, ka projekta mērķis ir problēmas risināšana un ka atbilstošs problēmas formulējuma trūkums ir kļūda, kas bieži vien sagādā nepatikšanas. Projekta vadīšana ir projekta pasākumu plānošana, grafika sastādīšana un uzraudzība, lai sasniegtu projekta mērķus. Projekta veiksmi nosaka daudzi faktori: cik labi tas saplānots, vai problēma bijusi pareizi noformulēta, vai termiņš bijis reāls?

Projekta vadīšanas fāzes:

1.Noformulēt problēmu, to inicializēt ( izstrādāt risinājuma iespējas).

2.Plānot projektu:

Kas jādara?

Kas to darīs?

Ka tas tiks darīts?

Kas tas jāpadara?

Kas nepieciešams, lai to izdarītu?

3.Izpildīt plānu.

4.Uzraudzīt un vadīt attīstību:

Vai sasniegts mērķis?

Ja nav, kas jādara?

Vai nepieciešams mainīt plānu?

Projekta noslēgums:

Kas tika paveikts labi?

Ko vajadzētu uzlabot?

Projekta vadītājam jāprot tikt galā ar šīs apakšsistēmas daļām, lai nodrošinātu projektam veiksmi. Tajā ietilpst:




Vadīšana.

Sarunas.

Komandas veidošana.

Motivācija.

Saskarsme.

Lēmumu pieņemšana.

Projekta gaitas plāns ir tikai viena no metodēm darba vadīšanā, un to nevajadzētu uzskatīt par galveno. Būtu jauki domāt, ka plāns, tiklīdz tas izstrādāts, nekad nemainīsies.Taču tas nav reāli. Neviens nav simtprocentīgi tālredzīgs, un ir gandrīz pilnīgi droši, ka radīsies neparedzētas problēmas. Svarīgi ir veikt izmaiņas organizēti, sekojot standartizmaiņu kontroles kārtībai.

Kas ir stratēģija? Vienkārši runājot, stratēģija ir pieeja, kas tiek izmantota, darot darbu. Lai projekts būtu sekmīgs, nepieciešama laba plānošanas metodoloģija.

Projekts ir problēma ar plānotu risinājumu. Ja problēma nav pareizi noformulēta, jūs varat rast pareizo risinājumu problēmai, kas nepavisam nav īsta.[10,7,9,]

Skolēni attīstīsies tikai tad, ja viņiem būs nodrošināta saprātīga neatkarības deva. Viņiem, protams, ir nepieciešama skolotāja vadība un palīdzība, bet viņiem ir arī vajadzīgs savs laiks un telpa un pietekams daudzums lēmumu, ko viņi varētu pieņemt patstāvīgi. Gudrs skolotājs cenšas panākt līdzsvaru, lai katram skolēnam būtu atbilstošs patstāvības daudzums

Projekts ir motivētas darbības rezultāts. Projektu darbs ir radošs gan pēc satura, gan norišu secības, gan rezultāta. To veido paši skolēni. Katra projekta darba radošajā elementa ir ietverta ikviena skolēna personīgā pieredze un ieguldījums.

Projektu darbs kā īpaša veida mācību darbs ir ļoti elastīgs, to var izmantot katrā klasē neatkarīgi no skolēnu attīstības līmeņa un jebkurā mācību posma – gan izglītības ieguves sākumposmā, gan vecākajās klasēs.

Projektu darbs dod gandarījuma izjūtu, it sevišķi klasēs ar atšķirīgu iepriekšējās sagatavotības līmeni, jo, šo darbu veicot, katrs skolēns var strādāt atbilstoši saviem mācību sasniegumiem, spējām un ātrumam.

Projektu darbs skolēnos veido mācīšanās motivāciju un skolēnam atbilstošu vērtības izjūtu, jo projektā tiek ietverta katra skolēna darbība, viņa pieredze, domas un intereses.

Projektu darbu būtību varētu īsi raksturot arī šādi: projekts ir konkrēts darbs par kādu tēmu, kura saturu un rezultātu nosaka paši skolēni. Projektu darbs parāda, ko skolēni ir sapratuši, kā veidojas viņu attieksmes un kā viņi spēj izmantot dažādos mācību priekšmetos apgūtās zināšanas, kā un ko prot iegūt patstāvīgi. [32,11]

3.2. Projektu darba salīdzinājums ar tradicionālo mācību stundu

Jēdziens „izglītība” – tā ir personības spēja apzināt nacionālās un pasaules kultūras vērtības un šo vērtību diapazonā pašrealizēties. Izglītība ir to garīgo vērtību izpratne un asimilācija, kura veidojusi cilvēku garīgās dzīves kopību un intereses.

„Cilvēkam no ielas” par mācīšanu viss ir skaidrs. Skolotājs stāv klasē daudzu skolēnu priekšā un stāsta. Ja tikai skolotāji stāstītu vairāk un skolēnus piespiestu klausīties, izglītības standarti uzlabotos. Skolotāji zina, kā īstenība ir pavisam citāda:

Skolēni atšķiras cits no cita.

Izglītībai ir daudz dažādu mērķu un uzdevumu.

Sabiedrības izvirzītās prasības bieži ir neskaidras un pretrunīgas.

Klase ir daudzdimensiju vide.

Klasē viss notiek vienlaicīgi.

Temps ir straujš.

Daudzi notikumi klasē ir neprognozējami.

Viss klasē notiekošais ir atklāts.[34,6]

Tradicionālā mācīšana: skolotājs stāsta; skolēni izlasa attiecīgās lappuses mācību grāmatā vai pierakstos; skolēni izklāsta uzzināto un izpilda vingrinājumus vai raksta domrakstu.

Projektu nedēļa ir īstenojama skolā arī tādēļ, lai rosinātu pedagogus apgūt un ieviest netradicionālās mācību metodes.Projektu metode kā viena no interaktīvajām mācību metodēm ļauj maksimāli palielināt skolēnu aktivitāti mācību vielas apguvē, attīstīt sadarbību ar citiem skolēniem un skolotājiem. Skolotājam projektu darbā ir iniciatora un konsultanta loma. Projektu metodi skolā raksturo atklāsmes prieks, grupu darbs, kustīga vide, motīvu un prasmju vienotība, skolotāja gatavība atbalstīt iniciatīvu un aktīvu mācīšanos. Atbilstoši sabiedrības sociālajam pieprasījumam un tirgus ekonomikas vajadzībām skolai ir jāizglīto skolēni projektu darbu veikšanai (arī to vadīšanai).[32,7]

Projektu darbā: skolotājs dod iespēju skolēniem izvēlēties projektā risināmo problēmu; skolēni patstāvīgi plāno, vāc informāciju un izstrādā projektu (skolotājs var viņus konsultēt).

Projektu darbs attīsta:

Patstāvību (patstāvīgs un rezultātu orientēts darbs);

izdomu un izgudrošanas spējas ( resursu radoša izmantošana, alternatīvas metodes un skaidrojumi);

iniciatīvu, prasmes strādāt ar informāciju, radošums;

problēmu risināšanas spējas (diagnosticēšana, problēmu formulēšana, risināšana, analītiskās un izvērtēšanas prasmes);

integrētās prasmes ( ideju sintēze, pieredze un informācija, kas iegūta no dažādiem avotiem);

lēmumu pieņemšanas prasmes ( izlemt, kas attiecas uz tematu, ko ietvert un izmantot);

komunikabilitāti.

Tātad rezultāts tradicionālajai mācīšanai: skolēni risina skolotāja piedāvātu problēmu; mācīšanas metodes ir tradicionālas; parasti ir viena pareiza atbilde.

Rezultāts projektu darbam: pats projekts ir mācīšanās mērķis – process, kura laikā tiek veikts kopīgs darbs; vērtība – skolēni sadarbojoties kopīgi mācās. Mācīšanās sadarbojoties nozīmē:

pozitīvu savstarpējo atkarību;

nepastarpinātu savstarpēju mijiedarbību;

iespēju katram darba veicējam apzināt savus individuālos sasniegumus kā ieguldījumu grupas darbā;

personisko atbildību par kopīgi paveikto;

sociālās mijiedarbības iemaņu apguvi;

grupas (komandas) darba iemaņu attīstīšanu.

Tā kā projektu nedēļas organizēšana skolā ir apjomīgs darbs, kurā ir savstarpēji saistīta gan tēmas izvēle, gan projektu norišu ilgums un kalendārais plānojums, tad uzsākt gatavoties projektu nedēļai vēlams jau mācību gadu sākumā. Projektu darba ilgums var būt dažāds – sākot ar vienu mācību stundu un beidzot ar vairākiem mācību gadiem. Projektu nedēļai skolā ieteicams izmantot 5 darba dienas, kurās vēlams neorganizēt mācību stundas un papilddarbības.

Projektu metode ir lietojama jebkurā mācību priekšmetā. Tā neierobežo ar kādiem stingriem nosacījumiem par to, kādas tēmas drīkst un kādas nedrīkst izstrādāt. Visi temati, kas interesē

skolēnus, ir labi, un ir vērts pie tiem strādāt. Vienīgais ierobežojošais nosacījums ir, ka šīm tēmām jābūt reālām, tas ir, tām jāatbilst attiecīgā vecuma skolēnu zināšanu un spēju līmenim.

Tai pašā laika jāatzīst, ka projekta tēmas izvēle ir svarīgs sākuma posms projekta darbā. Tēmas izvēlei skolotājs gatavojas, taču galīgais lēmums par izvēlēto tēmu paliek skolēna ziņā.[16,8]

Kopsavilkums

Tradicionāla mācīšana notiek tieši skolotāja vadībā (dialogs ar klasi, skolotāja stāsts, skolēni lasa un atbild)

Projektu darbs veido: motivāciju, adekvātu vērtības izjūtu. Motivācija veidojas tādēļ, ka projektu darba pamata ir katra skolēna darbība, viņa pieredze, domas.

Projektu darbs sniedz gandarījuma izjūtu, it īpaši klasēs, kur skolēnu zināšanu līmenis ir ļoti nevienāds, jo, šo darbu darot, katrs var strādāt atbilstoši savam līmenim, spējām un ātrumam.

Projektu darba izpildē ir vajadzīga starppriekšmetu saikne atbilstoši izvēlētajai problēmai.

Projektu darbs ir radošs darbs gan pēc satura, gan norišu secībās, gan rezultātā.

Projektā tiek ietverta katra skolēna darbība, viņa pieredze, domas un intereses.

Skolēni mācās aktīvā darbībā; vāc informāciju, zīmē attēlus, kartes, diagrammas, shēmas, izvieto drukāto un uzskates materiālu, krāso, līmē, noformē, intervē, apkopo datus u.t.t.

Mainās skolotāju – skolēnu loma, veidojas citas attiecības – skolotājs ir kā padomdevējs (konsultants).

Projekta izstrāde māca pašiem plānot veicamo darbu un savu laiku.

Ne mazāk svarīgi skolēniem pārliecināties, kurā jomā intereses ir noturīgākas, jo tas noteiks arī turpmāko izglītības ceļu.

3.3. Projektu darbu veidi, posmi, klasifikācija un problēmas

Šobrīd Latvijas vidusskolās vienoti ar vārdu „projekts” nosauc aktivitātes kādas ieceres realizācijai. Bet krietni atšķiras projektu veidi, jo tas saistīts ar to, kas veic šo darbu. Ir projekti, kur:

savu ideju realizē viens cilvēks;

strādā cilvēku grupa

apvienojas interešu grupā;

iesaistās viss skolas kolektīvs;

iesaistās vairākas skolas.

Projektus pēc satura iedala 3 veidos:



Pētnieciskā darba galvenā pazīme – analītisks pētījums ar dažāda veida mērījumiem.

Organizatoriskā projekta darba galarezultāts ir dažāda veida pasākumu novadīšana.

Praktiskā darba galarezultāts ir konkrētam mērķim izgatavoti materiāli.

Nelieli pētījuma elementi būs sastopami arī praktiskajā projekta darbā un arī organizatoriskajā.

Projektu darbu skolā var definēt kā vienu no mācīšanās veidiem vai arī kā īpaša veida mācību darbu, kura izstrādāšanai nepieciešams noteikts laika posms, lai iegūtu konkrētu rezultātu.

Visiem skolas projektiem var būt šādi kopīgi posmi:






Sagatavošanās posmā ieteicams izmantot šādus metodiskos paņēmienus: „Tēmas asociācijas”, „Ideju sacensības”, „Problēmas apgabala meklēšana”, „Prātu vētra”, u.c. Šajā posmā vajadzētu noteikt projekta gala rezultātu, kā arī vienoties par projekta prezentācijas veidu.

Projekta plānošanas posmā ieteicams sistematizēt jautājumus un problēmas un kopīgas diskusijās izstrādāt projekta gaitas plānojumu, t.i., kā un kur meklēt atbildes uz izvirzītajiem jautājumiem, kā plānot resursus un projekta prezentāciju, kā arī nepieciešamo nobeigumu atskaitei par projekta darbu.[32,12]







Ideju īstenošanas posmā skolēniem vajadzētu apgūt dažādas metodes, kuras lieto projektu darbā, piemēram, intervēšana, eksperiments, novērošana, dažāda veida ierakstu, video un datora izmantošana informācijas vākšanā un datu apstrādē. Projektu darbu rezultāts var būt noformēts kā stāsts, albums, avīze, dokumentu mape u. tml.

Skolēniem ir jāmācās informēt par saviem darba rezultātiem un aizstāvēt savu darbu, t.i., saistoši iepazīstināt ar savu projektu. Projektu nobeigumā vēlams organizēt svētkus. Iegūtais rezultāts – katra skolēna svētku un gandarījuma sajūta par kopīgi paveikto darbu.

Lai veicinātu skolēna motivāciju, ieteicams projektu darbu rezultātus izlikt vispārējai apskatei.

Projektu darbu rezultātu izvērtēšanu un apzināšanu var iedalīt 4 virzienos:

projekta darba izvērtējums katra grupā un/vai klasē kopumā;

skolēnu prasmju un iemaņu novērtējums;

pašnovērtējums skolotāja lomā;

projektu nedēļas rezultātu izvērtējums skolā.

Pēc projektu darba skolēni kritiski izvērtē projektu ieceri, projektu gaitas plānošanu, idejas īstenošanu, rezultātu un prezentāciju. Izvērtēšanu ieteicams veikt pēc šāda plāna:

uzklausīt katra dalībnieka vai katras grupas vadītāja vērtējumu par projektu;

fiksēt veiksmes un projektu darbu veicinošos faktorus visos projekta posmos;

uzrakstīt secinājumus un ieteikumus projekta turpināšanai vai nākamo projektu īstenošanai.[32,14]

Skolēnu darba novērtēšanā varētu būt dažādas pieejas, kas būtiski atšķiras no tradicionālās izpratnes par skolēnu prasmju un iemaņu novērtēšanu. Ieteicams, novērtējot katra bērna pozitīvos sasniegumus, izmantot paplašinātu vārdisku vērtējumu, lai raksturotu, kā sasniegti dažādi projektu darbam izvirzītie mērķi, t.i., skolēnu radošā darbība, iztēle, zinātkāre, atbildība, patstāvība, pašizteikšanās, entuziasms un interese, darba efektivitāte un termiņu ievērošana, konstruktīvisms un pamatīgums darbā, prasme objektīvi un kritiski novērtēt savu ieguldījumu kopējā darbā u. tml.

Nav ieteicams izdarīt labojumus projektu darbu galīgajos variantos. To savlaicīgi vajadzētu veikt ar zīmuli skolēnu darbu uzmetumos, lai nemazinātu gandarījumu par projektu darbu, kam veltīta galvenā uzmanība.




Skola ir ļoti labvēlīga vide visdažādāko projektu veikšanai.Ņemot vērā projektu darba organizācijas veidu, iespējami šādi projektu tipi:

Strukturētie.

Daļēji strukturētie.

Nestrukturētie.

Pasūtījuma projekti.

Sociālo un politisko problēmu apraksta (risinājuma) projekti.

Skolas darba pilnveidošanas projekti.

Klases iekšējie projekti.

Mācību didaktiskie projekti.

Individuālie.

Grupu jeb kolektīvie projekti.

Integrēti ilglaicīgi projekti.

STRUKTURĒRTS. Šis projektu tips noder tad, ja skolēni pirmo reizi saskaras ar projektu metodi ( īpaši, ja arī skolotājam tā ir pirmā saskare ar šo mācību metodi).

P a m a t p r i n c i p s: skolotājs piedāvā projekta tematu, kā arī sniedz ar šo tematu saistīto apakštematu (problēmu) sarakstu, ļaujot skolēnu grupu dalībniekiem izvēlēties savu apakštematu (problēmu).

PIEMĒRS.

Vienas nedēļas laikā klasei jāapgūst temats „Masu informācijas līdzekļi”. Klase tiek sadalīta 4 grupās un katrai dots savs uzdevums:

ziņas LNT kanālā;

radio ziņu programma;

ziņas populārā dienas avīzē;

ziņas populārā „dzeltenās preses” izdevumā.

Skolotājam jārēķinās ar to, ka kolektīvā lēmumu pieņemšana un vārda brīvība ir demokrātijas principi, kuru īstenošanai nepieciešams laiks. Skolotājs projekta izstrādē neiejaucas, ja dalībniekiem nepieciešams, viņš var sniegt konsultāciju.

DAĻĒJI STRUKTURĒTS. Skolotājs atkal ir projekta iniciators, tikai viņa ieguldījums darba sākumposmā ir nekonkrētāks – viņš tikai iedvesmo skolēnus noteiktā projekta darba veikšanai, izklāsta, kā to apmēram varētu darīt (iesaka darba metodiku), bet turpmāk visu darbu veic skolēni paši, vajadzības gadījumā izmantojot skolotāju kā konsultantu.

NESTRUKTURĒTS. Šis projektu darba veids ir vislabvēlīgākais gudriem, patstāvīgiem, nopietniem un pieaugušiem cilvēkiem – tātad ieteicams vidusskolā. Skolotājs ir tikai iniciators, viņa ierosme veikt projektu darbu skolēniem nozīmē lielisku pašizpausmes iespēju, jo skolēni paši

organizēs

plānos

veiks

izvērtēs

savu projektu, paralēli pašizpausmei iegūstot zināšanas un iemaņas noteikta mācību

priekšmeta ietvaros.

PASŪTĪJUMA PROJEKTS. Pats nosaukums jau norāda, ka šo projektu īpatnības nosaka pasūtījums, skolēni tos īsteno saskaņā ar pasūtītāja sniegtajiem priekšrakstiem.

Piemēram, vietējā pašvaldība pasūta vietējās amatniecības skolas skolēniem mēbeles noteiktu darbu vai atpūtas telpu iekārtošanai. Ar šāda veida projektu darbu patstāvīgi nodarbojas dažādas Latvijas skolās organizētās skolēnu mācību firmas, un jāatzīst, ka ar panākumiem.

SOCIĀLO UN POLITISKO PROBLĒMU APRAKSTA PROJEKTS. Šādu projektu izstrāde ir lieliska skolēnu patstāvīga darba organizācijas forma, mācoties sociālo zinību priekšmetus – ekonomiku, psiholoģiju, civilzinības, vēsturi, politiku un tiesības.Kā piemēru piedāvāju projektu „Upe man stāstu stāsta” ( 3.pielikums dažādas diagrammas „Dabas vērotāji”)

SKOLAS DARBA PILNVEIDOŠANAS PROJEKTS. Mūsu valstī ir dažādas skolas – lielākas un mazākas, paraugskolas un ierindas skolas, specializētas un vispārizglītojošas, bet vai kādu no tām nekļūdīgi varam uzskatīt par ideālu? Skolas patiesi ir lieliskas iestādes, jo tās ir atvērtas un lemtas attīstībai – galvenokārt sprigano un enerģisko skolēnu dēļ. Viens no līdzekļiem skolas attīstības veicināšanai ir skolas mēroga projekts. Ko darba gaitā gūst paši projekta īstenotāji? Viņi visi pilnveido paši sevi. Tādēļ ideālā gadījumā ne tikai skolēniem, bet arī visiem skolotājiem, direktoram, reizēm arī vecākiem vajadzētu iesaisties vienā vai vairākos skolas projektos. Šaja projektā ir 9 posmi:

Problēmas izvirzīšana;

Problēmas precizēšana;

Problēmas izpētīšana;

Datu apkopošana;

Projekta mērķis;

Mērķa apspriešana;

Prioritāšu noteikšana;

Iespējama rezultātu novērtēšana;

Lēmums par projekta īstenošanu un kontrole.

KLASES IEKŠĒJIE PROJEKTI visbiežāk tiek īstenoti pašas klases dzīves uzlabošanas un dažādošanas nolūkos. Tie var būt visdažādākie klases mēroga konkursi, ballītes, tematiski vakari un tamlīdzīgi pasākumi.

MĀCĪBU DIDAKTISKOS PROJEKTUS visbiežāk izmanto apgūtās mācību vielas nostiprināšanas nolūkā, lai attīstītu skolēnos radošo pieeju savu zināšanu un prasmju izmantojumam. Tie var būt realizēti

viena mācību priekšmeta ietvaros;

integrēti – vairāku mācību priekšmetu ietvaros.

Lai veiktu šāda veida projektu darbu, skolēniem jābūt labi sagatavotiem projektu darba

veikšanai.

INDIVIDUĀLOS PROJEKTUS raksturo šādas iezīmes: skolēni patstāvīgi izvēlas projekta tēmu, patstāvīgi meklē informācijas avotus un materiālus, skolēns noformē sava darba rezultātus, projektu izstrādā noteiktā laika periodā, skolotājs pilda tikai padomdevēja funkciju.

PAR GRUPU JEB KOLEKTĪVIEM PROJEKTIEM sauc tādus projektus, kurus kopīgi īsteno vismaz divi dalībnieki.

INTEGRĒTI ILGLAICĪGI PROJEKTI. Kā jau nosaukums liecina, integrētu ilglaicīgu projektu darbs norit ilgi un integrēti, proti, projekta darbu caurvij starppriekšmetu saikne un tajā mijas individuālā un grupu darba forma. Visbiežāk tie ir skolas darba pilnveidošanas projekti, kā arī lieli integrēti mācību didaktiskie projekti, piemēram, skolēni skolotāju un ekspertu vadībā izstrādātā jaunas saskaņotas mācību programmas vairakos mācību priekšmetos.[16,10, 25]

Skolotājus bieži uztrauc tas, ka projektu darba laikā klase būs trokšņaināka nekā tradicionālo darba formu laikā un ka tas varētu traucēt ierasto skolas kārtību. Reāli projektu darbam nevajadzētu būt īpaši trokšņainam. Lielu darba laika daļu skolēni pavada lasot, zīmējot, rakstot, līmējot. Problēmas būtība nav troksnis, bet gan bažas, ka šāda veida darbību skolotājs nespēs kontrolēt. Projekta darbs prasa citāda veida kontroli, nekā tas tradicionāli ir pierasts. Projektu darbs ir sarežģītāks nekā citi darba veidi. Tas prasa no skolotāja īpašu sagatavošanos un klases darbības vadīšanas prasmes.Tas prasa izpratni par to, kas ir patiesais mācību mērķis skolā – zināšanas kā pašmērķis vai personība, kas zina un prot zināšanas iegūt un likt lietā patstāvīgi. Projektu darbs rosina šādas attieksmes veidošanos un ir viens no faktoriem, kas veicina skolēnu radošo darbību.

Projektu darbs ir laikietilpīgs. Projektu darbu ne vienmēr vajag veikt mācību stundu laikā. Ja tas ir grupu darbs, tad lielākā daļa jāpadara klasē, bet katrs grupas dalībnieks savu individuālo darba daļu padara mājās.

Kopsavilkums

Projektu darba būtība ir tā, ka šāds darba veids ir virzīts uz mācīšanās pieredzes kvalitāti, nevis uz kvantitāti. Projektu darbs dod iespēju realizēt bagātīgu mācību pieredzi: kustībā, sadarbībā un – galvenais – iesaistīšanās prasmē un līdzdalībā. Pozitīva motivācija, kas parasti vērojama projektu darba procesā, ietekmē skolēnu attieksmi pret priekšmetu un mācībām vispār.

Reizēm skolotājus satrauc tas, ka bez viņu stingrās kontroles vājākie skolēni nespēs tikt galā ar uzdevumu. Jāatzīmē, ka ne visi skolēni vēlas patstāvīgu skolotāja klātbūtni un vadību. Veicinot spējīgāko skolēnu patstāvību, skolotājs iegūst laiku darbam ar skolēniem, kuriem tas ir nepieciešams.

Projektu darbu skolā var definēt kā vienu no mācīšanās veidiem vai arī kā īpaša veida mācību darbu, kura izstrādāšanai nepieciešams noteikts laika posms, lai iegūtu konkrētu rezultātu.

4.Projektu metodes pielietojums mācību un audzināšanas darbā Jēkabpils 2. vidusskolā

No 1998. gada Jēkabpils 2.vidusskolā tiek organizēta projektu nedēļa. Šajā gadā projektu darbs sākumskolā notiek trīs dienas, 1999. gadā – vienas nedēļas garumā, 2000. gadā darbs notiek divējādi: divas dienas pēc rudens brīvdienām un trīs dienas pēc pavasara brīvdienām.

Mūsu skola ir mazākumtautību skola. Tādēļ skolēni var sadarboties ar latviešu valodas skolotājiem. Projektu darbs prasa savlaicīgu un rūpīgi pārdomātu sagatavošanos. Mūsu sākumskolas skolēnu projektiem tematus izvēlējās un ieteica klašu audzinātājas, konsultējoties ar sākumskolas mācību daļas vadītāju.

Pieredze rāda, kā projekta darbs nav metode tikai labākajiem skolēniem, tas ir darbs jebkura līmeņa skolēniem. Redzams, ka projekts ir laiks, kad mācību procesā var iesaistīt pašu skolēnu, lai tam dotu un no viņa varētu prasīt nevis faktu zināšānas vien, bet arī prasmi nepieciešamos faktus sameklēt, apstrādāt, kā arī prasmi informēt par saviem atklājumiem un secinājumiem citus.

Tā kā projektu nedēļas organizēšana sākumskolā ir apjomīgs darbs, kurā ir savstarpēji saistīti gan tēmas izvēle, gan projektu norisei ilgums un kalendārais plānojums, tad uzsākt gatavoties projektu nedēļai vēlams jau mācību gada sākumā. Projektu darbu tematika varētu būt saistīta ar dabu, cilvēkiem, mākslu, kultūru, vēsturi, u. tml. Projektu darbu skolā var definēt kā vienu no mācīšanās veidiem vai arī kā īpaša veida mācību darbu.

Jēkabpils 2. vidusskola

RĪKOJUMS

Nr. 1-12/8.

Par projektu vadītājiem

Pamatojoties uz Izglītības un zinātnes ministrijas rīkojumu Nr.282. no 09.05.2001., noteikt projektu nedēļu no 11.02.2001. līdz 15.02.2002.

Par projektu vadītājiem noteikt 2.- 9.klašu audzinātājus, bet 10.-12.klasēs skolotājus ( 14 uzvārdi).

Par grupas vai individuālo projektu vadītājiem noteikt skolotājus ( 7 uzvārdi).

Skolas direktors: A. Deinis

4.1. Projekts „Mans novads”

Problēmas aktualitāte.

Daudzu gadu pieredze darbā mazākumtautību skolēniem Jēkabpils 2. vidusskolā liecina, ka šiem bērniem un jauniešiem ir ļoti vājas zināšanas par savu pilsētu, viņi nejūtas piederīgi savai pilsētai.

Anketēšanā noskaidrojām, ka 127 no aptaujātajiem 365 Jēkabpils 2. vidusskolas skolēniem nezina savas pilsētas ievērojamākās vietas un pat nav bijuši savas pilsētas Krustpils daļā. 365 skolēni labprāt papildinātu zināšanas sava novada kultūrvēsturē un 170 izteica vēlēšanos pašiem izstrādāt tūrisma maršrutus un darboties par gidiem.

Šis projekts būtu loģisks turpinājums 1999. gadā realizētajam PHARE Credo projektam „Tūrisms Sēlijā”.Turklāt Jēkabpilī ir ļoti nepieciešami gidu pakalpojumi.

Augstāk minēto apstākļu dēļ projekta ietvaros tiek apmācīti mazākumtautību skolu audzēkņi konkrētu tūrisma maršrutu izstrādei un gidu pakalpojumu sniegšanai, vienlaikus palīdzot viņiem apzināties savu identitāti, novada kultūrvidi un integrējot viņus sabiedrībā.

Projekts „Mans novads”.

Projekta mērķi:

Tūrisma maršrutu izstrādāšana pa Jēkabpils pilsētu un Sēlijas novadu.

Gidu sagatavošana tūrisma maršrutiem pa Jēkabpils pilsētu un Sēlijas novadu.

Mazākumtautību skolu audzēkņu integrācija sabiedrībā, sekmējot viņu identitātes apzināšanos un bagātinot zināšanas par sava novada kultūrvidi.

Projekta darba plāns:

Jūnijs Projekta „Mans novads” sagatavošana :

Anketu sastādīšana, sagatavošana.

Anketēšana, lai noskaidrotu skolēnu zināšanas par savu pilsētu un novadu.

Anketu apkopošana, secinājumu izpilde.

Sarunas ar iespējamiem partneriem.

Atbalsta meklējumi.

Projekta noformēšana.

Jūlijs Darba grupas tikšanās.

Darbības plānošana projekta ietvaros.

Tikšanās ar novadpētnieku Arvidu Ozoliņu (diskusijas).

Tikšanās ar rakstnieci Lūciju Ķuzāni (lekcija par Sēlijas novada kultūrvēsturi).

Tikšanās ar novadpētnieku Jāzepu Vuškānu (diskusijas par novada svētvietām).

Augusts Darba plānošana gidu apmācībai:

Anketu sastādīšana, sagatavošana.

Anketešana, lai noskaidrotu skolēnu intereses un vēlmes tūrisma jomā.

Anketu apkopošana. Secinājumu izpildīšana.

Maršrutu shēmas teorētiska izveidošana.

Darbs ar literatūru.

Septembris. Maršruta novērtēšana dabā:

1. Objektu apskate, secinājumu izpildīšana.

Oktobris. Gidu praktiskā sagatavošana:

Latvijas Tūrisma gidu asociācijas apmācības programma.

Novembris. Maršrutu un gidu praktiskā pārbaude:

Izmēģinājuma ekskursijas pa sagatavotiem maršrutiem.

Maršrutu vizuālā materiāla apkopošana un noformēšana:

Fotoalbumi un maršrutu shēmas.

Projekta dalībnieku tikšanās – paveikta darba izvērtēšana.

Projekta rezultāti:

Izveidoti 4 tūrisma maršruti (ar maršrutu shēmām un fotoattēliem):

„Mana pilsēta – Jēkabpils” (videokasete pielikumā)

„Jēkabpils sakrālās vietas”.

J.Jaunsudrabiņa dzīves un darba vietas Sēlijas novadā”.

Savākt materiālus un informācijas bāzes par attiecīgajiem tūrisma maršrutiem.

Tieši sagatavoti 15 gidi konkrētiem maršrutiem, projektā iesaistītie mazākumtautību skolēni būs ieguvēji integrācijā – apzināsies sevi kā piederīgus Latvijas tautai, iepazīsties ar novada kultūrvidi, bagātinās savu latviešu valodas prasmi un prasmi brīvi kontaktēties ar cilvēkiem.

Projekta rezultātā sagatavotie gidi varēs apmācīt citu klašu un skolu intersentus šajā jomā.

Pati piedalījos šajā projektā, saņemu gida apliecību. Zināšanas par pilsētu izmantoju savā darbā.

4.2. Zinātniski – pētnieciskie darbi (10.-12. kl.)

Tradicionāli tiek uzskatīts, ka zinātniskā un radošā darba centri ir augstskolas. Taču, mainoties valsts izglītības politikai, par galveno mērķi kļūst apstākļu radīšana brīvas, motivētas un radošas personības attīstības dažādu izglītības posmu un pedagoģiskā procesa visās jomās, īpaši izceļot prasmju un iemaņu izkopšanas prioritāti.Šā mērķa realizēšanā visparizglītojošā skolā produktīvas ir dažādas interaktīvās metodes, kā arī paņēmieni patstāvīgas izziņas darbības un pētniecisko iemaņu kopšanai un pilnveidei.

Kaut arī pedagoģiskajā praksē šobrīd pelnīti liela uzmanība pievērsta dažādām grupu darba formām, mācīšanās ir individuāli atšķirīgs process, īpaši vidusskolēnam, kurš izvēlas kāda kursa apguvi padziļinātā jeb profilkursa līmenī.

Jau vairākus gadus mūsu valstī nozīmīga vieta ierādīta skolēnu zinātniski pētnieciskajam darbam. [29,3]

Terminu skaidrojums:

Anketa- speciāli izstrādāta rakstveida izziņas līdzeklis informācijas jegūšānai.

Eksperiments – izziņas metode, pētāmās parādības mākslīga izraisīšana vai atkārtošana

dabiskos vai mākslīgi kontrolētos apstākļos.

Izglītības pētniecība – tās mērķis ir izpētīt fundamentālās sakarības, struktūras, procesus

un kontekstus, kas saistīti ar cilvēka mācīšanos un attīstību.

Statistika – pēti, kā pareizi iegūstami dati un kā tie pareizi apstrādājami, izstrādā

nepieciešamos modeļus.

Metode – paņēmiena veids (kādu mērķa sasniegšanai), paņēmienu kopums.

. 6. Tests – uzdevumi (jautājumu virkne vai uzdevumu sistēma), kas speciāli izstrādāti, lai

objektīvi pārbaudītu un novērtētu kādas personas īpatnības.

7. Pieeja – problēmas pamatnostādīšanas risinājuma ceļš.

8. Hipotēze – zinātnisks pieņēmums, kas tiek izvirzīts, lai izskaidrotu kādu jaunu, vēl

neizpētītu parādību vai procesu.

Skolēnu zinātniski pētnieciskās darbības mērķi un uzdevumi

Mērķi:

Sekmēt skolēnu zinātniskās pasaules uzskata un darbības attīstību;

Sniegt ievirzi akadēmiskajām studijām augstskolā un zinātnē;

Veicināt profesijas izvēli.

Uzdevumi:

Iepazīties ar mūsdienu zinātniskās pētniecības darba būtību, organizāciju un metodēm;

Veidot prasmes darbā ar zinātnisko literatūru un aparatūru;

Apgūt prasmi apstrādāt pētījumu gaitā iegūtos datus un analizēt rezultātus;

Apgūt prasmi sastādīt un noformēt pārskatu un referātu par zinātniski pētniecisko darbu;

Apgūt prasmi uzstāties zinātniskajās konferencēs;

Veidot nepieciešamās prasmes un attieksmes zinātniskajai sadarbībai izglītības iestādēs, valsts un starptautiskajā mērogā. [ Nolikums atstiprināts ar izglītības un zinātnes ministra 2000. gada 05. decembra rīkojumu Nr. 724]

Zinātniskais pētījums un tā galvenie posmi.

Zinātnisks pētījums ir sistemātiska, kontrolēta, empīriska un kritiska dabas un sabiedrības parādību izpēte, kuru vada teorija un hipotēzes par sagaidāmām parādību savstarpējām saistībām.

Zinātniskā pētījuma posmi:

Interesējošā temata izvēle.

Iepazīšanās ar pētāmiem objektiem.

Pētījumu mērķi vai uzdevumi, hipotēžu izvirzīšana.

Pētījuma pieteikuma sagatavošana, pētījuma akcepta saņemšana.

Esošas informācijas vākšana.

Datu ieguve.

Rezultātu apkopošana.

Rezultātu analīze.

Secinājumi(ja izvirzīta hipotēze, tad – tās apstiprināšana vai noliegšana).

Ziņojuma sastādīšana un publiskošana.[29,35]

Lai pilnīgāk izprastu un apgūtu skolēnu ZPD būtību, tā veidošanas principus un struktūru, piedāvāju Jēkabpils 2.viduskolas 12.klases skolnieces Jelenas Živajevas darbu „Korupcijas ekonomiskie un sociālpolitiskie aspekti”.

Darba mērķis: apskatīt korupcijas ietekmes sfēras, izplatības lielumu un mēģināt novērtēt radītus zaudējumus ekonomikā, nevis kritizēt valdību vai atsevišķas personas vai valsts institūcijas.

Šajā darbā galvenā uzmanība pievērsta tieši šai problēmai – rupjai amatpersonu amata izmantošanai privātas iedzīvošanās nolūkā. Tajā aplūkoti korupcijas noturīguma iemesli un tā rašanās cēloņi, lai mēģinātu novērtēt, cik lielā mērā korupcija var deformēt valsts ekonomiku un sabiedrības dzīves līmeni kopumā. Darbā izmantotas vairākas diagrammas un attēli, kas dot iespēju apskatīt sniegto informāciju vizuāli. Darba saturs un struktūra visumā sniedz konspektīvu ieskatu korupcijas tēmā. Tai pašā laikā šis darbs varētu tikt uzskatīts par korupcijas izpētes pirmssākumu. ( 4. pielikums referāts „Korupcijas ekonomiskie un sociālpolitiskie aspekti”)

4.3. Sākumskolas projekts „Mēs un ekoloģija”

Dabaszinības ir propedeitiskais kurss, kurš sagatavo skolēnus ģeogrāfijas, bioloģijas, fizikas, ķīmijas, veselības mācības un vides izglītības apguvi.

Tāpēc 2000./2001. m.g. mūsu sākumskola izvēlas tematu „Mēs un ekoloģija”.

Skolas uzdevums: skolēnu izziņas interešu attīstība, izmantojot daļējo- izpētīšanas metodi, piedaloties projekta nedēļā.

Katras darbības uzdevums: mācīt mācīties.

Izziņas interešu attīstības būtība:

Organizēt.

Apmeklēt.

Paplašināt redzesloku.

Apgūt.

Sākumskolas tēmas.

1.klasēs – „Koki”.

2.klasēs – „Dzīvnieki”.

3.klasēs – „Ūdens”.

4.klasēs – „Gaiss”.

Projekta mērķis: rosināt skolēnu interesi un veicināt izpratni par savu saistību ar pasauli.

Uzdevumi:

Iegūt izpratni par dabas likumsakarībām, cilvēku un dabas mijiedarbību.

Apgūt prasmes un iemaņas dabas izzināšanā, pilnveidot uztveri rosinot iztēli un radošo aktivitāti.

Vērtējumu darba kārtība: klases paralēli strādā pie vienas dotās tēmas, bet pētījumiem katra klase izvēlas savu apakštēmu un nosaka:

Saturu.

Izpētes metodes.

Meklēšanas diapazonu.

Projekta noformēšanas variantu.

Nepieciešamās informācijas meklēšana:

klases: skolotājs literatūru meklē bibliotēkā.

klases: skolēni ar skolotāja palīdzību atlasa vajadzīgo literatūru bibliotēkā.

klases: tiek apmācīti intervēšanai un strādā skolas un rajona bibliotēkā.

klases patstāvīgs darbs bibliotēkās, ar vecākiem, internetā u.tml.

Projekta parādīšana:

1. -2. klases gatavo ziņojumu „Vai tu zini?”

3.-4. klases gatavo mini–ziņojumus, referātus, paziņojumus, kuros paskaidro ko izpētīja? Kāpēc? Kā? Kāds rezultāts?

Tā kā projektam ir zinātniski-pētnieciskais raksturs, prezentācija izslēdz izklaides elementus, teatralizāciju.

Perspektīva: izvēlētās tēmas tiks pētītas arī nākošajā mācību gadā.

( 5.pielikums „Skolēnu darbi 1.a kl., 2.a kl.”2000./2001. m.g.)

(Pielikumā videokasete: „4. klašu projektu prezentācija” – 2001./2002.m.g. Tā būtu labs mācību līdzeklis. Videokasetē redzams, kā labāk gatavot prezentāciju, kā izskatas, bērni ja skolotājs uzņemas pārāk lielas pilnvaras...)

2001./2002. m. g. sākumskola turpinā projektu „Mēs un ekoloģija”. Pēc projektu nedēļas izmantoju anketēšanu un pārrunas.

Lai veiksmīgi veiktu anketēšanu, nepieciešams pievērst uzmanību pašās anketes izstrādei.

Pirms sastāda anketu, precīzi jāapzinās anketēšanas mērķis un adresāts, tas ir respondentu loks, kam domāta šī ankete.[9,12-14]

ANKETA

( 10.skolotājiem)

Vai nepieciešama projektu nedēļa sākumskolā? Jā . Nē.

Ja nepieciešama, tad no kuras klases? 1.kl. 2.kl. 3.kl.4.kl.

Kādai pēc Jūsu uzskata jābūt projektu tematikai sākumskolā?

Par dabu , sociālās zināšanas, par priekšmetiem.

Kadu skolēna darba vērtēšanas sistēmu projekta nedēļai Jūs uzskatāt par pieņemamu sākumskolā:

Skolotāja vērtējums.

Grupas vērtējums.

Pašnovērtējums.

Kādu prezentācijas formu ierosinātu Jūs?

(Visiem skolotājiem patīk kā organizēta prezentācija mūsu skolā).

Pārrunas kā aptaujas metode parasti tiek izmantotas jaunākā skolas vecuma bērnu attieksmju un viedokļu izzināšanai, kā arī pārējos vecumposmos, lai noskaidrotu grupas viedokļi, noteiktu klases vērtību izpratni un attīstības virzības tendenci.[9,12-14]

Anketēšana pierādīja, ka projektu nedēļa sākumskolā ir vajadzīga. Ieteicams šo darbu uzsākt 2. klasē. Projektu tematika var būt dažāda. 1. un 2. klasē var būt skolotāja un grupas vērtējums; 3. un 4. klasē jau pašnovērtējums.

Pārrunas ar 163 sākumskolas skolēniem tiek organizētas par izjūtām stundās un projektu nedēļas laikā.

Kā tu jūties, kad notiek stundas? Mierīgi: 85; Priecīgi: 28; Skumji: 50.

Ka tu jūties projekta nedēļās laikā? Mierīgi: 20; Priecīgi: 110; Skumji:33.

Skumji ir bērni, kuri nepiedalījās projektu darbā ( slimoja), vai nebija drauga.

Apstrādājot rezultātus ir skaidri jāapzinās, ka iegūtas atbildes vai viedokļi tikai netieši dod ieskatu pētāmajā problēmā.

5. Četru gadu personīga pieredze projektu darbā

Jau piekto gadu Jēkabpils 2.vidusskolā, kur strādāju par sākumskolas skolotāju, tiek organizētas projektu nedēļas.

Ja jau visa dzīve ir viena vienīga projektu virkne, tad izglītībai jābūt projektu virpuļa paša centrā.

Kad projektu nedēļa ienāca skolā kā jauna mācību metode, ieinteresējos ar to. Kas tad patiesībā ir projekts? Kāpēc skolotāja aktivitāte projektu darbā ir mazāka, bet skolēnu atdeve mācību vielas apguvē ir ļoti liela?

5.1. Projekts „Es un mana veselība”

1998.gadā projektu nedēļa bija trīs dienas.

Tas bija strukturēts projektu tips, tāpēc ka skolēni pirmo reizi saskārās ar projektu metodi ( arī skolotājam tā bija pirmā saskarsme ar šo mācību metodi).

Projekta nedēļā izvirzīju pedagoģiskā eksperimenta mērķi: praktiski veidot prasmi strādāt grupās.

Sākumā bija diskusija par projektu. Skolotājs piedāvāja projekta tematu „ES UN MANA VESELĪBA”. Tika izvēlēti bērni, kuri spētu strādāt kopā. Viņi strādāja grupās pa 6-7 cilvēki:

grupa „Naf-naf”

grupa „Čipolino”

grupa „Zaķēni”

Tika noskaidrota katra loma projektā un projekta mācību mērķi.

(LOMU KARTES: Vadītājs, pārbaudītājs, rakstītājs, „draudziņš”, stāstītājs, zīmētājs).

Projekta mērķi:

Iepazīstināt bērnus ar galveno pasaules brīnumu – cilvēku.

Audzināt ķermeņa kultūru, jūtu kultūru.

Mācīt skolēnus strādat grupās un uzņemties atbildību par uzticēto pienākumu.

Projekta uzdevumi:

Bagātināt bērnu dzīves pieredzi.

Izmainīt mūsu attieksmi pret sevi, pret savu veselību.

Izstāstīt par cilvēku, par to, kāds tas ir nevainojams Dabas radījums.

Dalībnieki: 1-a klases skolnieki, skolotāja, vecāki.

Projekta darba norise:

Pirmdiena.

1.darbs. Iepazīstināt skolēnus ar projekta tēmu.

Skolēnu sadalīšana 3-jās grupās, uzdevumu paskaidrošana:

gr. Es ierados pasaulē...

gr. Vitamīni, zāles manā dzīvē.

gr. Mani zobi.

darbs. Skolotājs palīdz izvēlēties literatūru, atbild uz jautājumiem.

Skolēns atrod atbildes, gatavojas stāstīt citiem bērniem par savu tēmu.

Vecāki palīdz orientēties literatūrā.

Darba rezultāts: Bērni uzzināja ka viņus dzemdēja māte, kur ir vitamīni, kā un kad tīrīt zobus,

Uzzīmēja savu portretu.

Otrdiena.

1.darbs. Darba turpināšana, informācijas apmaiņa.

2.darbs. Jaunie uzdevumi:

gr. Mēles māja.

gr. No kā mēs esam veidoti.

gr. Kāpēc vajag ēst?

Skolotājs orientē literatūras izvēli, palīdz sagatavot atbildes stāstus pa grupām.

Darba rezultāts:

skolēni iepazinās ar cilvēka uzbūvi,

izgatavoja šūnu maketu,

uzzināja ko vajag darīt, lai mazāk slimotu.

Trešdiena.

Prezentācija:

Bērni sadalās:

ZĒNI

ZĒNI

MEITENES

Skolēni: „Punktiņš, punktiņš, komatiņš-

Iznāca ģīmītis greizs.

Kociņš, kociņš, gurķītis

Iznāca (visi bērni paceļ zīmējumus, kur uzzīmēts pats bērns) CILVĒCIŅŠ!

Mēs piedzimām 1990. gadā.

Augām, augām un kopā ar mums auga 100 triljonu mūsu šūnu

(maketa rādīšana).

Bet 1997. gada izaugām par 1. klases skolēniem.

Lai mēs nāktu uz skolu,

Lai ne reizes neslimotu,

Stingri vajag izpildīt daktera norādījumus:

Vajag, vajag mazgāties, tīrīt zobus, norūdīties un pareizi ēst!!!

Nedusmosimies, neskumsim un nebārsimies, bet labāk cits citam uzsmaidīsim.

(dziesma „Smaids”)

.... bet veselība sākas ar smaidu!!!

Projektu darba izvērtēšana

Saruna visiem kopā par to, kā pagājusi projektu nedēļa, vai esam paveikuši to ko iecerējām?

Lai būtu vieglāk runāt katram par savu darbu un izjūtām, to veicot, kā arī novērtējot paveikto, tiek doti rosinoši jautājumi:

Par ko bija jūsu darbs šonedēļ?

Ko jūs darījāt katru dienu?

Kurš darbs nepatika? Kāpēc?

Kā jums patika darbs grupiņās?

Vai jūs vēl kādreiz gribētu strādāt līdzīgus darbus?

Balstoties uz šiem jautājumiem, skolēni vērtē savu darbu projekta nedēļā. Katra grupa izvērtē savu sadarbību – kas paticis un kas nē?

Kopsavilkums

1.klasē skolotājs pats formulē galveno tematu, nosaka projekta izpildes laiku, kā arī iepazīstina ar īstenošanas materiālajām iespējām.

Apkopojis skolēnu izvēles, skolotājs saskaņā ar tām sadala klasi grupās.

Sava temata ietvaros skolēni var pilnīgi brīvi izvēlēties darba virzienus.

Skolotājs, vecāki kopā ar skolēniem apspriež visus apakštematu priekšlikumus un kopīgi norāda nepraktiskos, nepiemērotos un neatbilstošos.

Pētījumos redzams, ka sākumskolas skolotājam (tieši 1.klasē) ir vieglāk un ierastāk visu kontrolēt pašam. Projektu metodi strādājot, redzu kā veidojas skolēnu savstarpējā attieksme grupās.

Pētījums parāda, ka grupas pirmajā klasē veidojas pēc principa „patīk”, „nepatīk” un darba gaitā bērni gāja no vienas grupas uz otru.

Pēc anketes konstatēju: bērniem ( 13 no 20) patīk kopīgs darbs grupā. Viņi ar interesi zīmē, griež, līmē. Bija arī tādi kam nepatīk strādāt grupā (7). Domāju, tas notiek tāpēc, ka šiem bērniem ir nepietiekoši attīstītas prasmes strādāt pacietīgi, sistemātiski, akurāti.

Visnepatīkamākais darbs bija rakstīšana, tāpēc ka bērni šajā vecumā raksta ļoti ilgi un lēni. Bet praktiski visiem likās ka viņu darbs labi izdevās.

Eksperiments parāda lai ieinteresētu 1.klašu skolēnus – precīzi jāpaskaidro bērniem ko un kā jādara. Prasmīgam skolotājam jāizmanto intuīciju, nevis mehānisku priekšrakstu kopa.

5.2. Projekts „Daugava – Latvijas zilā lenta”

Projekts ‘Es un mana veselība” parādā, ka ir vajadzīgs ilgāks laiks lai sagatavotos, veiktu darbu un pastāstītu par to.

1999. gada projektu nedēļa bija vienas nedēļas garumā.

Tas bija mācību didaktiskais projektu tips. Projekts tika realizēts viena mācību priekšmeta ietvaros (dabaszinības).

Lai veiktu šāda veida projekta darbu, skolēnam jābūt labi sagatavotiem projektu darba veikšanai. Viņam jāprot:

izmantot dažādas mācību priekšmetos gūtās zināšanas un prasmes;

sadarboties gan grupas ietvaros, gan ar skolotāju;

strādāt patstāvīgi.

Sākot šo projektu, izvirzīju pedagoģiskā eksperimenta mērķi: mācīt 2. klases skolēnus strādāt patstāvīgi.

Patstāvīgais darbs ir cieši saistīts ar bibliotēku un citu informācijas avotu saprātīgu izmantojumu. Skolēns kuram tikai īsu brīdi lūdz strādāt patstāvīgi, daudz iegūs no labas mācību grāmatas.[28,47]

Dabaszinības stundā uzzinājām, ka mūsu Daugava ir vislielākā upe Latvijā. Bērniem piedāvāju tuvāk iepazīties ar savu upi un tēmu „ Daugava – Latvijas zilā lenta”.

Projekta mērķi:

Iepazīstīnāt ar upi Daugavu.

Audzināt mīlestību pret dzimto dabu.

Veidot prasmi strādāt patstāvīgi.

Uzdevumi:

Pastāstīt par Daugavu kā par vienu no lielākajām Latvijas upēm.

Bagātināt bērnu dzīves pieredzi.

Izmainīt mūsu vajadzību attieksmi pret dabu.

Projektu nedēļas gaita:

2.11.1998.

Iepazīšanās ar tēmu, problēmas izvirzīšana, tās risinājuma meklēšana.

Īsa vēsturiska izziņa par Daugavu.

Atcerēties ūdens sastāvu un īpašības.




3.11.1998.

Ekskursija „Iepazīšanās ar Daugavu” (ņemt ūdens proves Daugavā, parka dīķi, peļķē).

Saruna par zivīm, par paliem.

Ūdens piliena ceļojums.




4.11.1998.

Praktiskais darbs.

Ūdens – tā ir liela bagātība.

Kā sargāt Daugavas ūdeni?




5.11.1998.

Prezentācija : „Daugavas ūdeņu aizsargāšana no piesārņošanas"

Projektu nedēļas norise:

2.11.98.

Mūsu projekta nedēļas tēma: „Daugava – Latvijas zilā lenta”. Kāda problēma par šo tēmu interese jūs? (Hipotēzes izvirzīšana, ko pārbaudīsim? Pierādīt ko un kā izdarīt, lai hipotēzi pārbaudītu.)

Izvēlējāmies problēmu – upes piesārņošana. Noskaidrošana, ko skolēni atceras par ūdeni, par upi Daugavu.

Izdalīt kartes. Atrast Daugavu. Atcerēties, kā sauc upes sākumu (izteka); Tā vieta, kur upe ietiek ir (Baltijas jūrā). Paskaidrot kas ir pietekas. Atrast Daugavas pietekas (Dubna, Aiviekste, Pērse, Ogre, Mīlgrāvis).

Stāsts par Daugavu (vēsturiskā izziņa), skolēnu darbs ar karti ( Daugavas pietekas, pilsētas, HES).

Mākslinieciskais darbs: panno „Zivtiņas”.

Mīkla: Dienu tek, nakti tek, visus darbus nepadara. (Upe).

(Latvijas upēm ir jaukta barošanās, pārsvarā no sniega. Visas Latvijas upes aizsalst. Zivju barotava „Pļavinieks”. Upēs vairāk kā 25 veidu zivju. Lielākās pilsētas Daugavas krastā – Rīga {mūsu republikas galvaspilsēta} Daugavpils.)

3.11.98.

Ekskursija „Iepazīšanās ar Daugavu”.(Mācību ekskursija ir mācību organizācijas forma, kas dod iespēju dabiskos apstākļos novērtēt un izpētīt dažādu priekšmetu parādības, procesus. Ekskursijām ir mācību un sociālie mērķi).

Maršruts: skola – Jauna iela – Viestura iela - pilsētas parks (dīķis) – upe Daugava.

Ekskursijas laikā vadīt rotaļu „Ko tu redzēji ceļā?”( Pirms ekskursijas sākuma ieteikt skolēniem, lai viņi uzmanīgi vērotu ceļa malas un iegaumētu visus vietējos priekšmetus un viņu raksturīgākās īpatnības).

Maršruta gala punktā vadītājs prasa katram dalībniekam, ko viņš redzēja ceļā. (Dot vērtējumu katram dalībniekam).

Ņemt ūdens paraugus – Daugavās, dīķ, peļķē.

Klasē – „Ūdens piliena ceļojums” (rotaļa).

Mākslinieciskais darbs – panno „Ūdens cirkulācija dabā”.

4.11.98.

LABORATORIJAS DARBS (321. kabinetā).

Skolēni mikroskopā pēta ūdens pilienus no Daugavas, dīķa, peļķes. Klasē notiek diskusija, ko vajag darīt, lai nepiesārņotu Daugavas ūdeni.

Projekta likuma sastādīšana par Daugavas ūdeņu aizsardzību.

Mākslinieciskais darbs – skolēnu zīmējumi „Ūdenī nedrīkst...”

Materiālu apkopošana.

Sagatavošanās prezentācijai.

Anketu aizpildīšana

Izmantotā literatūra:

E. Vaivode, L.Ciša, A. Škute, J.Soms „Es un mēs un viss ap mums” (mācību grāmata 2. klasei) Lielvārde, 1998.g.

„Ūdens piliena ceļojums”. Bērnu vides skola, Rīga, 1994.g.

J. Kronītis „Dabas aizsardzība”. „Avots”, Rīga, 1998.g.

5.11.98.

PREZENTĀCIJA.

2. klases tēma – „Daugava – Latvijas zilā lenta”. Mēs izskatījām problēmu: Daugavas ūdeņu piesārņošana.

(Globusa rādīšana). Bērni, paskatieties uz globusu. Kuras krasas šeit ir vairāk, kāpēc?

Mēs esam laimīgi, ka mūsu pilsēta ir izvietota pašas garākās Latvijas upes krastos – Daugavas.

Ūdens – tās ir zemes asinis. Ūdens visus baro un veldzē. Bez ūdens nevar eksistēt neviens dzīvais organisms ( bērni rāda pilienus).

*Sacerējumu lasīšana par ekskursiju:

«Утром я проснулась с хорошим настроением, потому что сегодня мы всем классом должны идти на маленькую экскурсию. Когда я пришла в школу, то увидела, что и все дети тоже радостные; все хотели быстрее идти на экскурсию. Мы построились и дружно отправились. Нам было очень интересно. По улице Яуна был красивый скворечник. Когда мы шли по улице Драудзибас аллея, мы видели дома, кусты, деревья. Когда мы шли по улице Дамбья, то зашли в парк и взяли воду из пруда. Затем мы пошли к реке, чтобы и там взять воду для нашего опыта. У реки мы встретили рыбака, он нам показал пойманную щуку. Взяв из Даугавы воду, мы пошли назад в школу. Все были довольные, но нам было жаль, что эта экскурсия закончилась.» (Кезик Марина)

Vakar mums bija laboratorijas darbs. Mēs mikroskopā pētījām ūdens pilienus no Daugavas, dīķa, peļķes.

Mēs 2. klases pētnieki nolēmām, ka lai aizsargātu no piesārņõšanas Latvijas ūdeņus, vajag:

Upēs, ezeros, dīķos nemest pudeles, kokus un citus atkritumus.

Upēs, ezeros, dīķos, nemazgāt mašīnas, nemazgāt veļu.

Neduļķot peļķu ūdeni. To dzer dzīvnieki. (Šo „likumu” bērni izdomāja paši).

Neķert zivis dīķos.

AIZSARGĀT DABU – NOZĪMĒ AIZSARGĀT DZIMTENI!

Kopsavilkums

Daudziem ir priekšstats par īsti patstāvīgu skolēnu kā ļoti motivētu, spējīgu organizēt un pieņemt racionālus un atbildīgus lēmumus. Mūsu skolēni nav tādi.

Projekts „Daugava – Latvijas zilā lenta” bija pirmā pakāpe uz pilnīgu patstāvību. Eksperiments parāda, ka jāsāk no tāda līmeņa kur skolēni atrodas pašlaik. Mani skolēni jau zina, kā strādāt ar grāmatu, grupā. Šajā projektā bērniem veidojas prasmes patstāvīgi uzdot jautājumus, izmantojot vajadzīgos informācijas avotus.

Jaunāko klašu skolēni neattīstās, ja tiem visu dienu klusi jāsēž un jāklausās skolotāju.

Projektu nedēļā mēģināju panākt, lai skolēns pats atbild uz jautājumiem lai bērni iesaistās diskusijā.

*Nekādā ziņā nesteidziniet vai nepārtrauciet jautājumu! Var palīdzēt neuzkrītoša priekša pateikšana, jautājuma pārfrāzēšana vai pārveidošana.

5.3. Projekts „Jēkabpils – mana dzimtā pilsēta”

Divus gadus projektu nedēļa Jēkabpils 2.vidusskolā notiek vienas nedēļas garumā. 2000. gadā projekts ilgst divus mēnešus. Sākums – divas dienas pēc rudens brīvdienām un beigās trīs dienas pēc pavasara brīvdienām.

Tas bija grupu jeb kolektīvais projektu tips. Bērni jau zina, kā strādāt grupā, individuāli, patstāvīgi.

Šajā projektu nedēļā izvirzīju pedagoģiskā eksperimenta mērķi: mācīt bērnus strādāt sadarbojoties ar citiem.

2000.gadā 12.februārī Jēkabpilij palika 330. gadi.

Piedāvāju bērniem tēmu:”Jēkabpils – mana dzimtā pilsēta”.

Projekta mērķi:

Iepazīstināt skolēnus ar Jēkabpils vēsturi.

Ieaudzināt mīlestību pret dzimto novadu.

Veidot prasmes strādāt sadarbojoties ar citiem.

Uzdevumi:

Pastāstīt par Jēkabpili kā vienu no daudzajām pilsētām Latvijā.

Iemācīt cienīt, saglabāt, pilnveidot mūsu priekšteču garīgās vērtības.

Projekta problēma: mūsu pilsētas tīrība.

Projektu nedēļas gaita:

10.01.2000.

Tēmas apspriešana.

Darbs ar kontūrkarti.

Vēstures izziņa par Jēkabpili.

Ekskursija pa Jēkabpili.

11.01.2000.

Vēstures izziņa par Jēkabpili ( latviešu valodā).

Maršrutu iezīmēšana pilsētas plānā.

Hipotēžu izvirzīšana.

Skolēnu dalīšana trīs grupās, uzdevumu apspriešana.

03.04.2000.

Spēle „Atceries!” (par Jēkabpili).

Ceļojums Latvijas kartē.

Vēstures izziņa par Krustpili.

Darbs ar Krustpils plānu.

Atskaite par uzdevumu izpildīšanu.

04.04.200.

Zināšanu apkopojums par pilsētu.

Prezentācijas sagatavošanās.

05.04.2000.

Prezentācija.




Projektu nedēļas norise:

10.01.2000.

1. Vārdu „projekts”, „problēma”, „hipotēze” izskaidrošana („projekts” – no latīņu valodas „proiectus” – uz priekšu mests, „problēma” – uzdevums, „hipotēze” – minējums.)

Vispirms skolēni paši mēģina paskaidrot šo vārdu nozīmi. (Mani bērni izskaidroja vārdus „problēma”, „projekts”).

Mēs sākām projektu nedēļu kā pētījuma spēli. Iedomājieties, ka esat pētnieki. Tātad, mūsu projektu nedēļas nosaukums (uz tāfeles): „Jēkabpils – mana dzimtā pilsēta”.

(Izdalu Latvijas kontūrkartes)

Cienījamie pētnieki, padomājiet un pasakiet, kā mums strādāt ar kontūrkartēm. ( pārrunāšana).

Mēs dzīvojam Latvijas valstī. (Skolēni atzīmē kontūrkartē Baltijas jūru, Rīgas līci, upes un Jēkabpils pilsētu).

Spēle „Izlasi pilsētas nosaukumu”. (Doti burti, no kuriem bērnam jālasa pilsētas nosaukumus: SALASPILS, RĒZEKNE, DAUGAVPILS, JĒKABPILS, LIEPĀJA, KRUSTPILS, VENTSPILS.

(Bērns no savas grupas saka pilsētas nosaukumu, visi meklē un atzīmē tos kontūrkartē. Pēc tam atzīmē Latvijas galvaspilsētu – RĪGU).

Radošs darbs: uzzīmēt savu Jēkabpils ģērboni. ( 6.pielikums Jēkabpils ģērboņi)

3.Vēsturiska izziņa par Jēkabpili.

4.Ekskursija.

M a r š r u t s.

Jēkabpils 2.vidusskola. Vecticībnieku baznīca. Skaitļošanas centrs.Vecā skola. Katoļu un Pasta ielas. Vecais pilsētas centrs. Jēkabpils 2.vidusskola.

Mājas darbs: uzrakstīt sacerējumu par ekskursiju.




11.01.2000.

Latviešu valodas stundā bērni runā par Jēkabpils vēsturi latviski.

Skolotāja rāda Latvijas karti, kontūrkarti, plānu.(Jānoskaidro atšķirību). Skolēni atzīmē maršrutu pilsētas plānā.

Bērnu hipotēze: mēs redzējām ekskursijā, ka mūsu pilsēta nav tik tīra kā mēs gribētu. Jēkabpilī ir maz atkritumu tvertņu, uz ielas mētājas dažādi atkritumi. Mēs izvirzījām savu problēmu: mūsu pilsētas tīrība.

Skolēni dalijās 3 grupās un saņēma uzdevumus – izgatavot savas atkritumu tvertnes.

gr. Krāsa, forma, izmērs.

gr. Kur vieglāk novietot atkritumu tvetni.

gr. Ērta lietošana.

03.04.2000.

Tests „Atceries!” (Par Jēkabpils vēsturi).

Jautājums un trīs atbildes, viena no kurām ir pareiza:

Mūsu pilsēta atrodas upes krastā (Gaujas, Ventas, Daugavas).

Senatnē Daugava bija ( mierīga upe, ar ūdeni nebagāta upe, krāčaina upe).

Apmetnes nosaukums kreisajā krastā 1655. g. bija: ( Brīvība, Vidus, Sloboda).

Pirmais pilsētas nosaukums bija (Jamburgs, Jakobštadt, Jaroslavļa).

Vēlāk pilsētas nosaukums skan latviski ( Jelgava, Jēkabpils, Jūrmala).

Hercogs Jēkabs medībās nošāva ( vilku, lāci, lūsi).

Ziemeļkara laikā (1700. -1721.g.g.) Jēkabpils bija sagrauta (nemaz, pilnīgi, daļeji).

Kad mēs svinam Jēkabpilij 330. gadu? (12.novembrī, 12.janvārī, 12.februārī).

(Skolotāja rāda plānu) Kas tā ir? (karte, plāns, konturkarte).

Mēs piedalījāmies (stundās, svētkos, projektu nedēļā).




2. (Uz sola ir Latvijas kartes) Saruna par ceļojumu...

Atceramies ko mēs uzzinājām par Latviju trijos mācību gados.

Kādā kontinentā atrodas Latvija (Eirāzijā).

Kāda ir mūsu daba?

Kādi koki, krūmi, augi, kukaiņi, dzīvnieki mīt Latvijā. Skatāmies kartē.

Bērni, lūdzu, paspēlēsim spēli:

Atrodi pilsētu (kāds nosauc pilsētu, visi meklē to kartē).

Bērniem dod 1 minūti laika, lai viņi atceras pilsētas, upes, ezerus, to nosaukumus.( Cik nosauciet!)

Kā atrast Jēkabpili no .................

3.Mēs dzīvojam Latvijā – Jēkabpilī.

Pirmās apmetnes nosaukums Daugavas labajā krastā bija Krustpils. Šodien mēs iepazīsimies ar Jēkabpils pilsētas Krustpils pusi.

Iekļaujam maršrutu Krustpils plānā.

No Jēkabpils 2. vidusskolas līdz Krustpils pilij.

Spēle „Atrodi ielu”.

Savas spēles.

Mēs izvirzījām problēmu:” Mūsu pilsētas tīrība” (katra grupa stāsta par veikto uzdevumu).

gr. Krāsa – zaļa, zila.

gr. Pieturas, pie veikaliem.

gr. Rāda zīmējumus (ērta lietošana).




04.04.2000.

Atkārtojam visu par Jēkabpili un Krustpili.

Sagatavošanās prezentācijai.




05.04.2000.

PREZENTĀCIJA.

Tēma: „Jēkabpils – mana dzimtā pilsēta”.

Projektu nedēļas laikā mēs iepazināmies ar Jēkabpils vēsturi un ģerboni (rāda ģerboni). Bijām ekskursijā pa Jēkabpils ielām un redzējām, ka mūsu pilsēta nav tīra. Mēs nevarējām atrast atkritumu tvertnes. Pēc ekskursijas mēs izvirzījām problēmu: mūsu pilsētas tīrība.

Mums bija 3 grupas, kurām bija uzdevumi:

I.gr. Nolemt kādā krāsā, forma, izmērs būs mūsu atkritumu tvertnēm.

II.gr. Kur ērtāk novietot atkritumu tvertni?

III.gr. Lietošana. Bērni rāda savus maketus un zīmējumus.

Kopsavilkums

Tā kā klasē projektu nedēļa tiek organizēta jau trešo reizi, skolotāja loma tajā ir konsultanta loma.

Bērni paši izvēlas strādāt grupās, pāros vai individuāli. Projektu darba gaitā redzu dažādu skolēnu patstāvību. Patstāvība redzama strādājot individuāli vai pāros.

Tie, kas strādā grupās, izpēta savas grupas darbības virzienu un iepazīstina ar to pārējos skolēnus, cenšoties panākt, lai visi klases skolēni apgūtu tās zināšanas, prasmes un iemaņas, kas nepieciešams pētnieka darbam.

Eksperiments parāda, ka ikviena dalībnieka darba rezultāts ietekmē visas klases darba rezultātu. Ja darbs nedeva rezultātus, nepieciešams paskaidrot, kāpēc tas tā notika. Savā darba izmantoju situāciju analīzi ( vienu no pedagoģiskās izpētes metodēm), lai izpētītu esošo pieredzi sociālo attiecību jomā un personības pāšvērtējuma kvalitāti.

Ar situāciju analīzes palīdzību var noteikt, ko audzēknis spēj konkrētajā situācijā, vai viņš spēj izteikt savu domu, vai spēj to loģiski strukturēt un pamatot.

Konstatēju, ka šī pedagoģiskā metode parāda, ka no 27 skolēniem tikai 9 var dod savu ideju kā projekta problēmu („mūsu pilsētas tīrība”) risināt.

























5.4. Projekts „Gaiss apkārt mums”

Tas bija individuālais projektu tips ( daļēji zinātniski pētnieciskais darbs).

Individuālais projekts dod spēju:

Apgūt projektēšanas prasmes un īstenot savu projektu.

Izmantot dažādus izziņas avotus informācijas vākšanai.

Rosināt skolēnus radošai darbībai.

Veidot prasmes aizstāvēt savu darbu.

2000,/2001. m.g. mūsu sākumskola izvirzīja kopīgu tematu: „Mēs un ekoloģija”. 4.klasei bija tēma: ‘Gaiss apkārt mums”.

Tā kā projektam bija zinātniski pētnieciskais raksturs izvirzīju pedagoģiskā eksperimenta mērķi:

Rosināt pozitīvo interesi par apkārtējo pasauli.

Mācīt strādāt radoši.

Projektu tēma: „Gaiss apkārt mums”.

Mērķi:

Iepazīstināt ar gaisa sastāvdaļām (slāpeklis, skābeklis un citas gāzes), ar skābekļa īpašībām.

Attīstīt skolēna izziņas interesi.

Uzdevumi:

Paplašināt skolēna redzesloku.

Pastāstīt par gaisu, kurš apņem mūs.

Mācīties aizsargāt gaisa tīrību, ar to reizē sargājot savu veselību.

Dalībnieki: 4.-a klases 27 skolēni, skolotāja, skolotāja-konsultante Starodubceva I. (ķīmijas skolotāja)




Projektu darba posmu analīze

9.11.2000.

1. Tēmu izvēle klasēm, atcerēsimies, ko mēs zinām par gaisu.

2. Saruna, darbs ar grāmatu.

3. Didaktiskās rotaļas.

Skolotāja uzdod jautājumus, skolēni meklēja atbildes, atcerējās, diskutēja, rotaļājās.

Rezultāts: skolēni atcerējās to ko zināja par gaisu.

10.11.2000.

Iedalījums grupās, tēmas izvēle. ( Problēma: apkārtējā ap mums gaisa tīrība. Hipotēze: domājam, ka gaiss pilsētā piesārņots)

Darbs bibliotēkā.

Diskusija.

Darbs grupās.

Darbs ar tekstu...

Skolēni strādāja bibliotēkā, konsultējās ar bibliotekāru.

Rezultāts: skolēni izvēlējās iepatikušos tēmu, izprata kā strādāt decembra, janvāra, februāra mēnešos.

Decembris, janvāris, februāris – materiālu meklēšana, konsultācijas ar skolotāju, vecākiem, ekskursijas pa pilsētu, pa mežu „Veselības taku”.

26.03.2001.

Darbs ar savākto materiālu avotiem, jautājumi-atbildes, konspektēšana, modelēšana.

Savākto materiālu noformēšana.

Skolotājs – organizators, vadītājs, padomdevējs. Skolēni noformēja savus darbus.

Rezultāts: visi savāktie materiāli apstrādāti, noformēti. Ar tiem iepazinās visi klases skolēni.




27.03.2001.

Tēmas apkopošana.

Eksperiments ķīmijas kabinetā (atstāsts, diskusija, mēģinājuma izpilde, ķīmijas skolotājas stāstījums).

Rezultāts: ķīmijas skolotāja Starodubceva I. vadīja eksperimentu par skābekļa izdalīšanu. Skolēni mācās stāstīt īsus ziņojumus, t.i. reklamēt savu darbu.

Sacerējums: «27 марта мы ходили в кабинет химии. Нам показали два очень познавательных эксперимента.После экспериментов наш класс понял, что кислород нужен нам и животным для дыхания, а также что он поддерживает горение. Перед нашими глазами из вещества выделялся кислород. Его можно было увидеть только тогда, когда потухшую палочку опускали в сосуд, в котором был кислород. Палочка загоралась.”

28.03.2001.

PREZENTĀCIJA

Miniziņojumi par izvēlēto tēmu; darba noformēšana – izstāde; skolēnu referāti.( 7.pielikums skolēna referāts)

Rezultāts: skolēni zina, kas ir projekts, prot izvirzīt hipotēzi un atrisināt problēmu. Mācās reklamēt sevi, savus darbus.

Kopsavilkums

Individuālā projekta pamatā ir pētījums. Maniem skolēniem bija pētījums dabā, sabiedriskas domas izpēte, literatūras izpēte.

Uzskatu, ka skolēnu radošums pieaug tad, ja ir iespējams risināt savu problēmu, realizēt savu ideju. Pēc pārrunām konstatēju, ka skolēnu interese un gandarījums ir daudz lielāks tad, ja skolēns risinājis problēmu, kuru izvēlējies pats.

Pētījumos redzams, ka tā darījuši apmēram puse skolēnu. Otras puses darbi ir sklotāju projekti ar skolēnu piedalīšanos.

Radošo darbību raksturo arī skolēnu aktivitāte un ieinteresētība.

Četru gadu personīgais projektu darbs parādā, ka manā klasē apmēram 17 skolēniem dominējošais uztveres veids ir kinestētiskais. Tāpēc bērni uzreiz ķeras pie problēmas risināšanas, , aktīvi izmanto rokas.

Apmēram 5 skolēniem dominējošais uztveres veids ir vizuālais. Viņi visu izplāno savlaicīgi, noskaidrо.

Apmēram 5 skolēniem dominējošais uztveres veids ir audiālais. Viņi iekšēji izrunā problēmu, meklē verbālo risinājumu, ieklausās.

6. Rekomendācijas

Vairāku gadu pieredze, veiktie pētījumi ir pierādījuši, ka nepieciešams jāatceras, ka bērni pie jauna veida darbības apgūšanas pāriet sekojošās stadijās:

Nesaprot, ko no viņiem vēlas.

Saprot, bet ne viss vēl izdodas.

Kaut kas izdodas.

Izdodas arvien labāk un labāk.

Pirms sākat projektu, pastāstiet skolēniem, kas īsti projekts ir, kadi ir galvenie projekta soļi, kādi ir materiālu un laika ierobežojums. Projektam ir:

Sākums un beigas.

Konkrēts galarezultāts.

Komanda, kas to īsteno.

Svarīgi izvēlēties ideju, kas interesē gan jūs, gan skolēnus.

Svarīgi izvēlēties ne pārāk plašu tēmu, ne arī ļoti ierobežotu un specifisku tēmu.

Skolēnus var sadalīt grupās pēc interesējošām tēmām vai ļaut strādāt kopā tiem, kas to vēlas.

Jau paša sākumā svarīgi ir apzināties, kāds varētu būt projekta galarezultāts ( vai tā būs filma, buklets, referāts, izstāde u.c.)

Prezentācija vienlīdz svarīgi atspoguļot darba gaitu un rezultātus. Labi, ja skolēni var pateikt arī to, kas viņiem šoreiz vēl neizdevās.

Prezentācijai nav jābūt garai. Ja neilgā laikā jāparāda daudz projektu rezultātu, varbūt labāk tos noformēt kā stendus.

Ne vienmēr prezentācijām ir jābūt plašām un publiskām – tās var būt arī klases mēroga uzstāšanās.

Secinājumi

Lai zinātu bērnu vispusīgi, viņš arī ir vispusīgi jāpazīst. Klasiskajā sistēmā skolēnu apmācība notiek frontāli, izmantojot vienu un to pašu materiālu, vienotas metodes, netiek ievērots, ka katra bērna attīstība notiek citādi. Nevar gaidīt, ka vienā un tai pašā mirklī vienlaicīgi visi skolēni sasniegs vienādu attīstības līmeni. Nepieciešams, lai skolotājs jau no paša sākuma sekotu katra bērna vispārējai attīstībai.

Mūsdienu pedagoģija tiek orientēta uz izpētes pieeju mācību un audzināšanas darbā. Skolotājs savā darbība pievēršas ne tikai ārējiem rādītājiem – prasme risināt uzdevumus, pareizrakstības likumu zināšana, bet arī skolēna vispārējas attīstības līmenim – garīgais, tikumiskais, fiziskais.

Eksperimentu laikā projektu nedēļās var novērot, kā attīstās sociālās prasmes: strādāt grupas, patstāvīgi meklēt atbildes uz jautājumiem, sadarboties ar citiem, strādāt radoši.

Skolotājam projektu darbā ir iniciatora un konsultanta loma.

Projektu laikā bērnam jāpierod, ka nekas nenāk viegli, ka piepūle ir nepieciešama, tikai kārtīgs darbs un pacietība vainagojas panākumiem.

Mēs – skolotāji nedrīkstam aizmirst vienu: personība ir persona, ko raksturo neatkārtojumu īpašību kopums, kas nosaka personas izturēšanos, attieksmi un izpaužas aktīvā, apzinīgā darbībā. Ar katru gadu bērna personība ar vien vairāk formējas un attīstās. Skolas projektu nedēļām jāsekmē harmonisku un spēcīgu personību veidošanās.

Projekta metodi izvēli nosaka problēma, kura prasa risinājumu, vai radusies vajadzība uzzināt atbildes uz teorētiskiem vai praktiskiem jautājumiem. Kad problēma noskaidrota, notiek faktu vākšana, lai noteiktu, kas par šo problēmu jau zināms. Tad tiek izvirzīta hipotēze kā pirmais mēģinājums atbildēt uz jautājumu.

Projektu darbs ir motivēts darbs, brīvi radošs darbs, līdz ar to kvalitātīvāks nekā uzspiests un negribēts darbs.

Projektu klasifikāciju nosaka to saturs, dalībnieku skaits, veicamie uzdevumi, vai sagaidāmais rezultāts.

Skolēniem interesanti ir projekti, kuros tiek pētītas vietējās problēmas (skolā, klasē, pilsētā) un ir iespēja meklēt to risinājumus.

Četru gadu personīgais darbs parādā, ka projekts ir ne tikai mācību darba metode, bet arī personības attīstības līdzeklis.

Izmantojamā literatūra

1. Albrehta Dz. Pētīšanas metodes pedagoģijā. Rīga, mācību grāmata 1998. – 104 lpp.

2. Alijevs R. Skola radošajiem. RaKa, 1998. – 80 lpp.

3. Bažoviča L. Pērsonības un tās veidošanās skolas gados. R., Zvaigzne, 1975. – 324 lpp.

4. Batņa V. Rosināt bērna iekšējo pasaule. RaKa, 2001.

5. Baranova S. Pedagoģija. Rīga, Zvaigzne, 1979.

6. Bērziņa L. piemiņas fonds. RaKa, 2001.

7. Bogoslovska V. Kovaļova A. redakcija Visparīgā psiholoģija. Rīga, Zvaigzne, 1978.

8. Berliners D. Pedagoģiskā psiholoģija. R., Zvaigzne ABC, 1999.

9. Baldiņš A. Raževa A. Klases audzinātāja darbs skolēnu pērsonības izpētē. Pētergailis, 2001.

10. Džeims P. Luiss Projektu vadīšanas pamati.PUSE plus, 1997. – 89 lpp.

11. Gudjons H. Pedagoģijas pamatatziņas. R.: Zvaigzne ABC, 1998.

12. Karpova Ā. Personība. Teorijas un to rādītāji. Zvaigzne ABC, 1998.

13. Kairova I. Tikumiskās audzināšanas ābece. Rīga, Zvaigzne, 1978.

14. Kardeks A. Mediju grāmata. Atvars – S, 1999. – 80 lpp.

15. Laiviniece D. Valodas metodikas didaktiskie jautājumi. RaKa, 2000. – 156 lpp.

16. Lapiņa L. Rudiņa V. Projektu metode skolā 1.-12. klasē. Zvaigzne ABC, 1999. – 87 lpp.

17. Liepiņa L. Vai projekts var palīdzēt mācīties? Skolotājs 5(29)2001. – 74. lpp.

18. Oliņa Z. Mana projektu rokas grāmata. Rīga, 2001. – 34 lpp.

19. Priedīte A. Šiļiņa B. Projekta darbs skolā. LVAVP, UNDP, 1998. – 50 lpp.

20. Prindule L. Bērnu psihiskā attīstības likumsakarības un periodizācija. Liepāja, LPI,1992.

21. Puškarevs I. Attīstības psiholoģija. RaKa, 2001. – 87 lpp.

22. Skujiņa V. Pedagoģijas terminu skaidrošā vardnīca. R., Zvaigzne ABC, 2000.

23. Sumovska I. Labas audzināšanas ABC. Rīga, Liesma 1978. – 94 lp.

24. Šmite A. Lomu maiņa pārmaiņas izglītībā. Skolotājs 97/2 – 17. lpp.

25. Tunne I. Vai esam pamanījuši pārmaiņas sākumskolas bērna psihē? Skolotājs 1/2000 10. lpp.

26. Vourinens R. Psiholoģijas pamati. Zvaigzne ABC, 1999.

27. Voikova T. Pedagoģija. Rīga, Zvaigzne ABC, 1997.

28. Voterhauz F. Klasvadība. Zvaigzne, ABC, 1999. – 102 lpp.

29. Vanaga A. Skolēnu zinātniski pētnieciskais darbs 10. – 12. klasei. Zvaigzne,ABC, 1999.

80. lpp.

30. Žukovs L. Pedagoģijas vēsture. RaKa, 1999.

31. Zusāne A. Komenska idejas Latvijā. RaKa, 2000. – 145 lpp.

32. Projektu laiks, informatīvi metodisks materiāls. RaKa, 1998. – 126 lpp.

33. Izglītības likums. Rīga, 1999.

34. Psiholoģija vidusskolai. Zvaigzne, ABC, 1999. – 248 lpp.

35. Konvencija par bērna tiesībām. Latvijas organizācija Glabiet bērnus. Rīga fonds, Mantojums,

1995.

36. Rubana I. Mācīties darot. RaKa, 2000. – 236 lpp.

37. Ļevs Vigotskis, Žans Piažē un mūsdienu psiholoģija. Materiālu krājums. RaKa,1998.

147 lpp.

38. Антропова М.В. Работоспособность учащихся и её динамика в процессе учебной и

трудовой деятельности. – М., 1968.

39. Асеева В.Г. Мотивация поведения и формирования личности. – М., 1976.

40. Бодалев А.А. Личность и общение. – М., 1983.

41. Захарова А. В. Исследование самооценки младшего школьника в учебной

деятельности// Вопросы психологии. – 1980. - № 4.

42. Никольская И. Уроки психологии в начальной школе. – С.-Петербург – Рига, 1997.

43. Кулагин И.Ю. Психологический справочник учителя. – М., 1998.

44. Atkinson J., Rayon J. Personality, motivation and achievement. – Washington, London, 1978.

45. Humans O. C. Social Behaviors . Its elementary forms. – Harcourt. Brace. World. 1961.