Реферат Международные Финансовые Институты
Работа добавлена на сайт bukvasha.net: 2015-10-28Поможем написать учебную работу
Если у вас возникли сложности с курсовой, контрольной, дипломной, рефератом, отчетом по практике, научно-исследовательской и любой другой работой - мы готовы помочь.
Предоплата всего
от 25%
Подписываем
договор
Latvijas Universitāte
Ekonomikas un vadības fakultāte
Finansu institūts
Referātu tēma:
Starptautiskās finansu institūcijas struktūra un to darbība
Finansu menedžeri
2F3 kursa studenti
Antons Kresļinš
St.apl. EkFm980261
EkFm980290
EkFm980323
Zinātniskais Vadītājs
Rīga 2000
Saturs
Ievads
1. Starptautiskās finansu institūcijas
2. Starptautiskās finansu institūciju struktūra un sadarbība ar Latviju
3. Starptautiskā ekonomiskā palīdzība
3.1 Starptautiskās finansu un investīciju plūsmas
4.Kur Latvijai ņemt līdzekļus investīciju finansēšanai
Literatūru un avotu saraksts.
citādu rīcību starptautiskās ekonomikas pasākumos. pie kuriem pieder starptautiskās investīcijas. vispirms nepieciešams noskaidrot starptautiskās ekonomikas galvenās mūsdienu ievirzes un likumsakarības.
Starptautiskā ekonomika patlaban pārdzīvo kārtējo destabilizācijas periodu, kuru amerikāņu autori dēvē parproporciju krīzi (crisis of proportions). Šim periodam raksturīga agrāko ASV dominējošo pozīciju augoša erozija, kas saistīta ar Japānas, Vācijas un tā saucamo Klusā okeāna piekrastes jauno industrializēto valstu nepieredzētu ekonomiskās varas un ietekmes kāpumu.
Pasaules ekonomikas problēmas ir atkarīgas arī no vairākiem galvenajiem, savstarpēji saistītiem, agrāk neparedzētiem un nevadāmiem fenomeniem. Pirmais un vissmagākais irtrešās pasaules milzīgo parādu problēma. Šī tendence iezīmējās septiņdesmito gadu sākumā, un šīs grupas valstu parādi jau pārsniegusi 1 triljonu USD, kas apdraud visu starptautisko finansiālo sistēmu.Parādnieku valstis parāda apkalpošanai nepieciešamo augošo summu, rezultātā šo valstu dzīves līmenis kļuvis zemāks nekā pirms 25 gadiem. Šis fenomens noteikti Jāņem vērā Latvijā, pēc iespējas ierobežojot nepārdomātu ārvalstu kredītu ņemšanu un to pieaugumu.
Nākamais starptautiskās ekonomiskās situācijas fenomens ir katastrofāli augošais ASVbudžetadeficīts, kas piecu gadu laikā vairāk kā divkāršojies, un procentu maksāšana par šiem parādiem sasniegusi budžeta izmaksu trešo augstāko vietu pēc aizsardzības un sociālās nodrošināšanas izdevumiem.
Trešais fenomens ir ASV 400 miljardu USDārējais parāds, kas veidojās no ārvalstu investīciju pārsvara Savienotajās Valstis pār amerikāņu investīcijām ārvalstis. Agrākās amerikāņu cerības uz pelņas pieplūdumu valstī no ārvalstu investīcijām sagrāva ar 1985. gadu iestājusies augošā negatīvā ārējās tirdzniecības bilance.
Vienlaicīgi ar to, ka ASV kļuva par lielāko pasaules parādnieku, Japāna kļuva par pasaules lielāko kreditoru, aiz kuras cieši seko Vācija. Bet Vācijas kreditoriem ir divas iespējas - vai nu izmantot pozitīvās eksporta bilances summas pašai savas tautsaimniecības attīstībai un dzīves standarta celšanai, vai arī tā var investēt eksporta pelnu valsti, ar kuru tai ir tirdzniecības disbilance. Jebkurā gadījumā neviena no šim problēmām nav atrisināma bez kompleksas starpnacionālas pieejas.
Nākamais pasaules ekonomikas fenomens irpostkomunisma valstu pāreja uz brīvā tirgus ekonomiku, kas saistīta ar lieliem izdevumiem un ārvalstu investīciju piesaistīšanu. Tā Vācijas apvienošanās un VDR integrācija 1993. gadā jau maksājusi Vācijai daudz lielākas summas nekā plānots. līdz ar to tika ieviesti jauni nodokļi un devalvēta vācu marka. Tas radīja lielas problēmas VFR ekonomikai.
Vācijas ekonomiskā atkalapvienošana sākās ar Rietumvācijas markas ieviešanu Austrumvācijā 1990. gada 2. jūlijā. Formālā Vācijas apvienošana notika tikai 1990. gada 3. oktobri. Tomēr Austrumvācijas situācijā tirgus ekonomikas ieviešana ir unikāla un nav salīdzināma ar citām postkomunisma valstīm.
1990. gadā Austrumvācijas neto kopprodukts (GDP) nokritās par 16%, bet 1991. gadā jau par 30%. Tika izplatīts mīts par to. ka vainojamsAustrumeiropas tirgussabrukums. Patiesībā vispirms vainojams bija nevis tas. ka bija sabrucis tirgus. Pēc Austrumvācijas produkcijas pieprasījums bija joprojām. Galvenais iemesls bija tas, ka Austrumvācijas tirgū pašmāju ražotājus izkonkurēja Rietumvācijas rūpnieki ne tik daudz pēc kvalitātes rādītājiem, kā tāpēc, ka Rietumvācijas produkcija bija lētāka. Tajā pašā laikā, kad Austrumvācijas ražošana un eksports cieta no faktiskās valūtas revalvācijas, kā arī lielas algu pacelšanas. Čehoslovakija, Polija un Ungārija samērā ātri paplašināja savus tirgus Rietumos, jo savlaicīgi devalvēja valūtu.
Austrumvācu rūpnieki uz to nekādi nereaģēja. Rūpniecības vadība vispār "neeksistēja", jo rūpniecība piederēja valstij un to pārvaldīja Rietumvācijas izveidotā privatizācijas aģentūra "Treuhand-Anstalt"", kuras uzdevums bija privatizēt, nevis racionāli vadīt rūpniecību.
Šo mācību Latvijai būtu lieti ņemt vēra, jo arī pie mums vairāki minētie elementi sakrita. Ne Godmaņa, ne Birkava valdības laikā valsts rūpniecība efektīvi vadīta netika, nekāda rūpniecības atveseļošanas programma netika izveidota, bet Birkava valdība vispār atteicās veidot rūpniecības programmu. paziņojot, ka ar rūpniecību visu automātiski izkārtošot tirgus mehānismi.
Turpmāko divu gadu laikā Austrumvācijā iestājās zināma ekonomiskā atveseļošanās ar produkcijas pieaugumu 7% 1993. gadā un gaidāmo pieaugumu ap 5% 1994. gadā. Investīciju koeficients (rate of investment) bija ļoti augsts - 50%, taču bija gaidāma tā samazināšanās līdz 40%. Vislielākais pieaugums bija vērojams tieši to preču ražošanā, kas tiek izmantotas investīcijās (investment goods), piemēram, metāla konstrukcijas celtniecībai.
Loti interesanta ir arīĶīnas pieredze. Līdz 1500. gadam Ķīnā bija pasaules visattīstītākā civilizācija. Pēc tam to apsteidza Eiropa. Taču
kops 1978. gada, Ķīna pasaulei demonstrējusi unikālus attīstības tempus, kad valsts bruto nacionālais produkts pieaudzis vidēji par 9% gadā. Līdz ar to var piepildīties prognoze, ka 2002. gadā Ķīnas ekonomika pārsniegs 1978. gada līmeni 8 reizes, sasniedzot Japānas. Taivanas un Dienvidkorejas labākos pieauguma rādītājus labākajos gados. Jau patlaban Ķīnā ir pasaules trešā - ceturtā lielākā ekonomika. Tāpēc amerikāņu ekonomisti nākuši pie slēdziena, ka ASV ekonomika nebūs konkurētspējīga pasaulē, ja tā nebūs konkurētspējīga Ķīnā.
Kopš šī gadsimta sešdesmitajiem gadiem par galveno attīstīto valstu tautsaimniecības ievirzi kļuvusi ekonomikas internacionalizācija. Arī visa divdesmitā gadsimta laikā vērojama izteikta politiskās un ekonomiskās integrācijas tendence. kas īpaši spēcīgi izpaužas Eiropā. Sākumu lai nosprauda ar 1957. gada Romas līgumu par Eiropas Ekonomiskās savienības (European Economic Community) izveidošanu. kad sāka pakāpeniski iedibināt kapitāla, preču un darbaspēka brīvās pārvietošanās principu dalībvalstu vidū.
Kapitāla pārvietošanās brīvību noteica EEC līguma 67. un 73. pants. 67. pantā bija deklarēts, ka "dalībvalstis savstarpēji progresīvi atcels visus kapitāla pārvietošanās (movement of capital) ierobežojumus, kas pieder dalībvalstis pastāvīgi dzīvojošām personām, un jebkuru uz pilsonību vai pušu pastāvīgo domicilu vai vietu, kur šis kapitāls ir investēts, pamatotu diskrimināciju" (domāts kapitāla - J.B.).
Kas domāts ar terminu"kapitāls", līgumā nav izskaidrots. Taču šis monogrāfijas kontekstā to noskaidrot ir visai būtiski. Tiesas precendents Regina v Thompson, Jonson and Woodwiss izskaidro, ka ar šo terminu saprotamas arī dargmetalu monētas. Precedents carbone v Ministero del Tesoro izskaidro, ka ar kapitālu saprotama arī ārvalstu valūta (foreign exchange) un fondu investīcijas (investment of funds). Taču vienkāršs naudas pārvedums nav tulkojams EEC līguma 67. panta izpratnē. Šī panta izpratnēkapitāla pārvietošanās brīvība tiek īstenota vienīgi tad, ja tā ir saistīta ar preču un pakalpojumu pārvietošanos.
Šis integrācijas process tagad iegājis jaunā stadijā. 1985. gadā Rietumeiropas valstu vadītāji paziņoja, ka tie vēlas izveidot pilnīgi unificētu apvienības iekšējo tirgu, un griezās pie Eiropas Komisijas, lai tā sagatavotu priekšlikumus jaunas savienības izveidošanai 1992. gadā. Atbildot uz šo priekšlikumu, Komisija 1985. gadā publicēja savu "Balto grāmatu" (White Paper), kura bija noteiktas nepieciešamās programmas kopā ar to īstenošanas kalendāra plānu. Viens no svarīgākajiem šī plāna noteikumiem atkal bijakapitāla brīva pārvietošanās, kas Eiropas Ekonomiskajā asociācijā (EEA) attiecībā uz īstermiņa kapitāla kustību (short-term capital movement) praksē tika ieviesta 1990. gada 1. jūlijā tikai deviņās dalībvalstis. Grieķija, Portugāle, Spānija un Īrija noteica pārejas periodu.
Tikai saskaņā ar šo lēmumu EEA dalībvalstu pilsoņi ieguva iespēju atvērt banku rēķinus jebkurā citā dalībvalsti un pārvest neierobežotas summas no vienas dalībvalsts uz otru. Šādu kapitāla pārvietošanās brīvību Latvijas Banka bez visiem starptautiskajiem līgumiem akceptēja jau ar Latvijas rubļa ieviešanu 1991. gadā.
Šī integrācijas procesa rezultātā 1992. gada 7. februāriMāstrihtā tika parakstīts Līgums par Eiropas Savienību (Treaty Establishing the European Community), kas saīsināti tiek dēvēts par Māstrihtas līgumu. Tā paša gada 7. aprīlī to ratificēja Eiropas parlaments.
Līguma mērķis, kas noteikts Vispārīgo noteikumu B pantā, ir šāds:
"...sekmēt sabalansētu un pastāvīgu ekonomisko un sociālo progresu, īpaši izveidojot telpu bez iekšējām robežām, stiprinot ekonomisko un sociālo sadarbību un izveidojot ekonomisko un monetāro savienību, tajā skaitā noteikti iedibinot vienotu valūtu saskaņā ar līguma noteikumiem.”
Līguma 3. panta (c) daļā šis pats jautājums deklarēts kā apņemšanās izveidot "iekšējo (respektīvi, savienības iekšējo - J.B.) tirgu, kuru raksturovisu šķēršļu atcelšana brīvai preču, personu un kapitāla kustībai dalībvalstu starpā.
3.a panta 1. daļā šis "iekšējais tirgus" raksturots ar "kopējiem mērķiem, kas tiek īstenoti saskaņa ar atklāta tirgus ekonomiku (open market economy) ar brīvas konkurences principiem".
3.a panta 2. daļā pasludināta "stingri fiksēta valūtu (irrevocable) apmaiņas kursa noteikšana, kas novedis pie vienotas valūtas ECU (European Currency Unit) ieviešanas, bet 3. daļā noteikti šādi Eiropas Savienības galvenie principi: "stabilas cenas, saprātīgs <veselīgs> (sound) publisko finansu un monetārais stāvoklis un sabalansēta maksājumu bilance.
Šis integrācijas process, bez jau minētajiem, notika šādu būtisku agrākās Eiropas norēķinu sistēmas krīzes (angļu saīsinājums - ERM) faktoru ietekmē:
— dažu ES valstu, piemēram, Lielbritānijas, Itālijas un Spānijas, konverģences problēmas;
- Vācijas atkalapvienošanās izraisītā inflācija VFR, kas tur izraisīja stingrākas monetārās politikas ieviešanu līdz 1992. gadam un pēc tam lēnu depozīta likmju krišanos (tas vērā liekams Latvijā - J.B.);
- Eiropas ekonomikas kritums (recession), kas iestājās 1992.gada pavasari un turpinājās līdz 1993. gada vasarai ar rekorda zemu dolāra kursu 1992. gadā;
- konceptuālais konflikts nelielās ERM ar zemu inflāciju valstis starp to valūtas stabilitāti un pašmāju spiedienu kredīta likmju samazināšanās virzienā (Latvijā arī vērā ņemams pasākums - J.B.);
- dāņu "nē" iepretim Eiropas Monetārajai savienībai (European Monetary Union /EMD/).
. Starptautiskās finansu institūcijas.
Starptautisko ekonomisko attiecību īstenošanas gaitā to dalībnieki neizbēgami iesaistās sarežģītā starptautisko banku un finansu operāciju sistēmā.
Starptautiskā banka, kā jebkurš cits daudznacionāls uzņēmums, ir institūcija, kas atrodas vienā valstī, bet darbojas daudzās pasaules daļās ar nolūku sekmēt tirdzniecību un pasaules valūtas sistēmas stabilizāciju.
Starptautiskajā banku darbībā piedalās valstu centrālās, komercbankas un starptautiskās bankas, kas darbojas ka starptautiskās starpvalstu organizācijas.
Centrālo banku uzdevums ir īstenot valstu monetāro politiku, emitējot un laižot apgrozībā valsts valūtu, kontrolējot tas krājumus, kā arī ārvalstu valūtu un dārgmetālu valsts rezerves. Dažās valstīs centrālas bankas atbild arī par finansu statistiku. Pasaules valstu centrālo banku vidū visvarenāka ir Japānas banka (Bank of Japan).
Absolūto vairākumu starptautiskas uzņēmējdarbības transakciju īsteno gigantiskas komercbankas, kas ir tik varenas, ka ir spējīgas ietekmēt valstu politiku. Šo banku ir desmitiem tūkstošu, taču galvenās no tām ir ap 50. Tām ir ļoti spēcīga ietekme uz ekonomisko attīstību, izaugsmi un starptautisko uzņēmējdarbību. Pēc skaita un rezervēm pasaulē visbagātākās komercbankas atrodas Japānā. Visas lielākas komercbankas ir iesaistītas valūtas tirdzniecībā.
Kā jaunattīstības, tā arī postkomunisma zemju attīstības programmas bieži finansē ar dažādu ANO un ar to saistītu institūciju programmu un fondu, ka arī starptautisko attīstības banku starpniecību. Starptautiskās attīstības bankas pamatā aizdod naudu tikai valdībām. Attīstības bankas iedala starptautiskajās, nacionālajās un privātajās. Nacionālās un privātās attīstības bankas dod aizdevumus gandrīz vienīgi privātajam firmām."'
Caur starptautiskajām attīstības bankām un fondiem, piemēram. 1991. gadā' palīdzībai un attīstībai tika sadalīti 8,4 miljardi USD.
No augstāk minētas palīdzības summas 4,3 miljardi tika sadalīti grantu veida, bet 4.1 miljards - kā koncesiju aizdevumi ar Starptautiskās Attīstības asociācijas (International Development Association /IDA/) starpniecību. Nekonfesionālie aizdevumi, kurus sadalīja caur Pasaules Banku un Starptautisko Finansu korporāciju, 1991. gadā bija 4 miljardi USD negatīvā bilancē. Granti, kas tika piešķirti bēgļu, humānās, speciālās ekonomiskās un katastrofu skarto rajonu palīdzības garantēšanai, sasniedza 1.4 miljonus USD.
Starptautisko attīstības banku vidū vadošā ir Pasaules Bankas grupa, kurā ietilpst Starptautiskā Rekonstrukcijas un attīstības banka. Starptautiskā Attīstības asociācija un Starptautiskā Finansu korporācija.
Pasaulē pastāv vairākas starptautiskās investīcijas apkalpojošās finansu institūcijas ar daudzpusēju starptautisko organizāciju statusu.
2.Starptautiskās finansu institūciju struktūra un sadarbība ar Latviju.
Visietekmīgākā no starptautiskajām bankām ir Starptautiskā Rekonstrukcijas un attīstības banka (International Bank of Reconstructlon and Development /IBRD/), kuru dēvē arī par Pasaules Banku (PB) /World Bank/.
1944. gadā nelielā Bretonvudas (Bretton-Woods) ciematā Jaunhempširā, ASV. 44 valstu pārstāvji sanāca konferencē, kurā tie izveidoja Pasaules Banku un Starptautisko Valūtas fondu (SVF). No tā laika abas šis starptautiskās institūcijas ir pasaules monetārās sistēmas balsti. Gan PB, gan SVF pieder tās dalībvalstīm, kuru 1992. gadā bija 173,bet 1994.gadā - 194.
PB visu pēckara pirmo gadu desmitu finansēja karā izpostītās Rietumeiropas tautsaimniecības atjaunošanu. Kad Eiropa atguva spēkus, PB pievērsās pasaules nabadzīgāko valstu attīstības finansēšanai. Kopš 1944. gada tā šiem nolūkiem izdevusi kredītus par 210 miljardiem USD.
PB strādā 7 000 darbinieku. Tā piešķir kredītus un tehnisko palīdzību ekonomiskās attīstības projektiem ANO dalībvalstis no jaunattīstības un postkomunisma zemju vidus. Banka arī sekmē citu sabiedrisko un privāto avotu līdzdalību šajos finansēšanas projektos. 1992. fiskālā gada laikā banka koncentrēja savu darbību palīdzības sniegšanai jaunattīstības zemēm, trūkumciešanas samazināšanai, privātā sektora attīstības un vides saglabāšanas sekmēšanai. Caur PB 1992. fiskālajā gadā 112 kredītos sadalīja 24 933 miljonus USD 43 valstīm. 1992. gadā PB bija 172 dalībvalstis. 1992. gadā bankā iestājās arī Latvija. Zīmīgi, ka, balsojot par iestāšanos PB, LR Augstākās padomes deputāti netika iepazīstināti ne ar PB Statūtiem, ne ar izveidošanas līgumu.
Saskaņā ar Pasaules Bankas statūtiem tā piešķir aizdevumus vienīgi šādos gadījumos:
- aizdevumam jābūt augstas prioritātes ražojošajai sfērai un, izņemot speciālus gadījumus, tie jāpielieto tā, lai tie atbilstu speciālo rekonstrukcijas un attīstības projektu ārvalstu valūtu prasībām;
- ja aizņēmumu ņem kāds cits, izņemot valdības, aizdevuma garantam jābūt tās dalībvalsts valdībai, kuras teritorijā projekts atrodas, vai attiecīgās valsts centrālajai bankai, vai līdzīgai institūcijai;
- dodot aizdevumus, bankai jārīkojas uzmanīgi, pievēršot pietiekamu vērību tam apstāklim, vai kredīta ņēmējs vai garants varēs izpildīt savas saistības saskaņā ar aizdevuma līgumu;
- no bankas tiek īpaši pieprasīts darīt visu nepieciešamo, lai garantētu, ka katrs aizdevums tiks izmantots vienīgi tiem mērķiem, kam tas tika dots.
Pasaules Banka ir arī pēdējais aizdevējs (last resort lender) tiem, kam visas pārējās kredīta institūcijas atteikušas. PB kredītu var izlietot jebkurā tirgū, un to nedrīkst saistīt ar priekšnoteikumiem īstenot to noteiktā tirgū. Aizņēmuma priekšlikumam jābalstās uz ekonomiskiem, nevis politiskiem apsvērumiem.
PB 1992. gadā vadīja 5 ieceltie (appointed) direktori" no pasaules lielākajām finansu impērijām, viņu vietnieki un 17 ievēlētie (elected) direktori no citām valstīm. PB prezidents bija Luiss T. Prestons, viceprezidents un speciālais padomnieks - Villijs Vapenhanss (Preston, Wapenhans), trīs izpilddirektori un vēl 11 viceprezidenti. Šis pašas amatpersonas vada arī IFC un IDA, kas liecina par to ļoti lielo faktisko varu.
Pasaules Bankas galvenās mītnes adrese ir: The World Bank. 1818 H Street. N.W. Washington, D.C. 20433, United States. Tai ir sava pārstāvnieciba pie ANO Nujorkā.
Pēc iestāšanās PB Latvijā ar Ministru Padomes lēmumu Nr. 249 tika izveidota Pasaules Bankas un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības
bankas kredītu programmas darba grupa (Project Implementation Unit), kam pieņēma speciālu nolikumu.
Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) (International Monetary Fund /IMF/) tika radīts citiem mērķiem nekā PB. Veidojot SVF, pasaules sabiedrība reaģēja uz pirmskara trīsdesmito gadu lielās depresijas neatrisinātajām finansiālajām problēmām, respektīvi, pēkšņām, neparedzētām nacionālo valūtu kursu svārstībām un pretišķībām starp valdībām šajā sakarā.
Metode, kā ar to cīnīties, ir noteikta SVF Statūtos tādējādi, ka dalībvalstīm jāļauj savu valūtu brīva un neierobežota apmaiņa un jāinformē SVF par tādām savām izmaiņām finansu un monetārajā politikā, kas varētu ietekmēt citu dalībvalstu ekonomiku. Dalībvalstis apņēmās pēc iespējas pielāgot savu politiku SVF rekomendācijām, lai sekmētu visas apvienības vajadzības. Taču SVF nav primārā aizdevumu institūcija kā PB. SVF ir pirmais un galvenais uzraugs (overseer) pār dalībvalstu monetāro un valūtas apmaiņas kursu politiku un seko to rīcības modelim.
SVF ir 2 000 darbinieku, un tam nav nodaļu pasaulē. Ir tikai nelieli ofisi. SVF sekmē starptautisko sadarbību monetārajā un finansu jomā, sekojot valūtas kursu politikai dalībvalstīs. Tas tiek veikts ar konsultantu palīdzību, kas analizē ekonomisko un finansu situāciju dalībvalstīs un konsultēto valdības. Kopš Latvijas iestāšanās SVF 1992. gadā šādi konsultanti bija arī pie mums. Diemžēl pirms balsošanas par iestāšanos SVF LR Augstākajā padomē no "ierindas" deputātiem tikai viens tika iepazīstināts ar fonda Statūtiem. 1992. gadā SVF paplašināja savu palīdzību agrākajām centrālās plānošanas valstīm, kas atradās pārejas periodā.
1992. gadā SVF bija 175 dalībvalstis, 1994. gadā - vairāk par 194, šobrīd 182. SVF izsniedz aizdevumus dalībvalstīm nolūkā sasniegt sabalansētu to maksas bilanci, kas tiktu apvienota ar ekonomisko izaugsmi un stabilu valūtas kursu. Metodes, kuras IMF pielieto attiecībās ar dažādām dalībvalstīm, ir atšķirīgas un atkarīgas no konkrētās valsts mikro un makroekonomikas.
Pieeja SVF resursiem uz paplašinātiem pamatiem (enlarged access) iespējama 90 līdz 110% ietvaros no katras valsts kvotas, trīsgadu limiti ir 270-330%, bet kumulatīvie limiti (cumulative limits) 400-440% kvotas ietvaros. 1991. gadā caur SVF tika izmaksāti 8,2 miljardi, bet 1992. gadā tikai 5,3 miljardi USD un 13, 4 miljardi SDR pie 20,9 miljardus liela kopējā speciālo aizņēmuma tiesību (special drowing right /SDR/) kapitāla.
SDR ir valūtas depozīts, ko katra dalībvalsts deponējusi SVF tās starptautisko rezervju veidā. Atšķirībā no citām rezervēm, piemēram, tādām ka zelts, SDR ir "bezķermeniska" (intangable) vienība, kas paradās vienīgi grāmatvedības ierakstu veidā šādās valūtās: ASV dolāros, vācu markās, angļu sterliņu mārciņās, franču frankos un japāņu jenās.
1992. gadā SVF strauji paplašināja savu darbību, pievēršot īpašu uzmanību postkomunisma tranzīta valstu pārejai uz tirgus ekonomiku. Tehniskā SVF palīdzība īpaši izpaudās konsultācijās šo valstu centrālo banku un banku sistēmas, kā arī regulējošās sistēmas, fiskālo institūciju, nodokļu iekasēšanas un politikas, budžeta prakses un sociālās nodrošināšanas izveidei. SVF organizēja tranzīta ekonomikas (TE) valstu vadības kursus un seminārus.
SVF vada pieci ieceltie (appointed) direktori un viņu vietnieki un 17 ievēlētie direktori. SVF administrācijas izpilddirektors ir Mišels Kamdesi, viņa vietnieks ir Ričards D. Erbs (Michel Camdesus, Richard D. Erb). Vadība sastāv vēl no 17 direktoriem.
SVF adrese ir: International Monetary Fund. 700 19th Street N.W. Washington, D.C. 20431, United Sates.
SVF ir arī sava pārstāvniecība pie ANO Ņujorkā."
LR Augstākā padome 1992. gada 15. aprīli pieņēma divus lēmumus un divus likumus: Par Latvijas Republikas iestāšanos Starptautiskajā Valūtas fondā un Par Latvijas Republikas iestāšanos Starptautiskajā Rekonstrukcijas un attīstības bankā, tās apvienotajās organizācijās un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankā. Pēdējā likuma 1. pantā deklarēta iestāšanās bez minētajām institūcijām arī Starptautiskajā Finansu korporācijā, Starptautiskajā Attīstības asociācijā, Daudzpusējā investīciju garantiju aģentūrā un Starptautiskajā Investīciju strīdu noregulēšanas centrā.
Kopš šī laika LR no SVF aizņēmusies vispirms 54,9 SDR (special drawing rights), saskaņā ar sistēmiskās pārveides programmu divus aizņēmumus, katru par 22,875 miljoniem SDR, vēl divas daļas no nākamā aizdevuma saskaņā ar rezerves vienošanos - kopā 9,15 miljonus SDR. Tātad pavisam SVF Latvijai aizdevis 109,8 miljonus SDR, kas ir aptuveni 160 miljoni USD.
Kopējie Latvijas ārējie parādi 1994. gada augustā sasniedza kritisku summu - vairāk par 300 miljoniem USD. 1994. gada augustā LB prezidents E. Repše šo līmeni salīdzinājumā ar nacionālo produktu uzskatīja par bīstamu, bet finansu ministrs U. Osis par pieņemamu.
Starptautiskā Attīstības asociācija (International Development Association /IDA/), kas ir saistīta ar PB, tika izveidota 1960. gadā. Tās uzdevums ir gādāt fondus attīstības projektiem uz koncesiju noteikumu pamata trūcīgākajām ANU dalībvalstīm, kuru nacionālais ienākums uz vienu iedzīvotāju bija zem 610 USD, pēc atvieglotiem noteikumiem. Juridiski un finansiāli IDA no Pasaules Bankas ir atdalīta, taču to pārvalda vienas un tās pašas personas. Kredīti, kurus izsniedz IDA, ir konvertējamās valūtās, un tie veidojas no Pasaules Bankas peļņas summām. Šie kredīti tiek izsniegti bez procentiem ar labvēlīgu termiņu pagarināšanu (grace periode) līdz desmit gadiem un 35 - 40 gadu nomaksas termiņu (maturity).
1992. finansu gadā IDA izsniedza kredītus par 6 549 miljoniem USD 49 valstīm.
1992. gadā Latvija kļuva par IDA locekli.
IDA pārvalda tā pati administrācija, kas pārvalda Pasaules Banku. Arī adrese ir tā pati Vašingtonā un Ņujorkā.
Starptautiskā Finansu korporācija (International Finance Corporation /IFC/), kas arī ir saistīta ar IBRD, radīta 1956. gadā. Tā ir daudzpusēja attīstības institūcija, kas sekmē ekonomisko attīstību ANO dalībvalstīs - jaunattīstības zemēs, atbalstot investīcijas privātajā sektorā, sekmējot vietējo kapitāla tirgu attīstību un stimulējot starptautisko privātā tiešo aizdevumu kapitāla plūsmu bez valdības garantijām. 1992. gadā tajā bija 146 dalībvalstis.
IFC organizē padomdevējus valdībām. 1992. fiskālajā gadā ar IFC dalībvalstu finansiālo atbalstu lika novadīti 3 300 miljoni USD 167 projektiem 51 valstī, no tā 1 200 miljoni kredītos, 375 miljoni akcijās un 251 miljons garantijās. Visi IFC kredīti tika izsniegti pēc tirgus likmēm.
IFC adrese ir tāda pati kā Pasaules Bankai. Tai ir arī ofiss Ņujorkā pie ANO.
Starptautiskās finansu institūcijas var būt izveidotas arī kā universālas organizācijas ANO ietvaros, kā augstāk minētās. reģionālas vai kontinentālas starptautiskās organizācijas. Pirmo piemērs ir Rietumāfrikas attīstības banka (West African Development Bank /BOAD/) un Austrumāfrikas Attīstības banka (East African Development Bank /EADB/), un Ziemeļu investīciju banka (Nordlc Investment Bank /NIB/). Otro piemērs ir Eiropas Investīciju banka (European Investment Bank /EIB/), Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka (European Bank for Reconstruction and Development /EBRD/), Āfrikas Attīstības banka (African Development Bank /AfDB/), Āzijas Attīstības banka (AsDB) un Vidusamerikas Attīstības banka (Inter-American Development Bank /IADB/).
Vairums minēto banku piedalās arī citu daudzpusējo finansu institūciju darbā. Piemēram, Ziemeļvalstis tas ir Ziemeļu Attīstības fonds (Nordic Development Fund /NFD/ un Ziemeļu Vides finansu korporācija (Nordic Environment Finance Corporation /NEFCO/).
Līgumiem ar daudzpusējām starptautiskajām kredīta institūcijām salīdzinājumā ar nacionālajiem kredīta līgumiem vienmēr ir prioritārs raksturs, un pirmos parasti uzskata par kreditoriem, kuriem ir priekšrocības (preferred Creditors) aizdoto summu atmaksāšanā gadījumā, ja uz parādu piedzišanu pretendē vairāki kreditori. Šo kreditoru izslēgšana no t.s. Parīzes kluba, kas aptver valdību vai valdību institūciju kreditorus, un Londonas kluba (abi klubi aptver komercbanku kreditorus) nebalstās uz atšķirībām šo institūciju statusā starptautiskajās tiesībās salīdzinājumā ar viņu statusu valstu iekšējās tiesībās (municipal law) jautājumā par parādu nomaksas prioritāti bankrota gadījumā. Lieta tā, ka nav nekādas normatīvās bāzes, kas reglamentētu suverēnu valstu bankrotu. No otras puses, šo starptautisko kredīta institūciju dalībvalstis parasti nodrošina savu ieguldījumu imunitāti pret jebkuru moratoriju vai arestu. Parastos apstākļos šis statuss netiek apdraudēts.
Pastāv arī tendence izturēties pret šim daudzpusējām (multlnational) kredīta institūcijām kā pret virsnacionāliem (supernational) veidojumiem. Taču praksē nekādas "virsnacionālas" varas pār dalībvalstīm šim institūcijām nav, neskatoties uz to, ka dalībvalstis daļēji deleģējušas tām savu suverenitāti. Šajā sakarā, piemēram, Somijas Likuma par Ziemeļu Investīciju bankas atzīšanu (Finnish Bill on Approval of Nordic Investment Bank /18108/75/) skaidrojošajā paziņojumā (explanatory statement) noteikts, ka "bankai nav dotas nekādas pilnvaras, kas ierobežotu tās dalībvalstu suverenitāti, tai tāpat nav tiesību rīkoties tā, lai publisko starptautisko tiesību ietvaros uzliktu dalībvalstīm obligātas saistības. Dalībvalstu tiesiskā atbildība par bankas operācijām ierobežojas valstu parakstītā kapitāla ietvaros (is limited to their subscription to capital) ".
Ziemeļu Investīciju banka izveidota 1975. gadā uz piecu ziemeļvalstu līguma un statūtu pamata, kas izstrādāti visās piecās valodās, katrs no tekstiem ir autentisks un ar vienādu spēku. Viens no bankas mērķiem - "sekmēt ziemeļvalstu intereses" -, kā redzam, izteikts visai nenoteiktā formā. Taču tālāk intereses tiek precizētas kā pasākumi, kas nes labumu vismaz divām ziemeļvalstīm. Šis bija arī viens no noteikumiem jebkura projekta finansēšanai. NIB īpatnība ir tā, ka tās līgumā un statūtos neizšķirtus jautājumus var nodot Ziemeļvalstu Ministru Padomes izlemšanai, kurai ir arī tiesības papildināt NIB statūtus, kā tas noteikts līguma 2. pantā. Taču šādos gadījumos Ministru Padomes lēmumus var pieņemt tikai vienbalsīgi.
Strīdu izšķiršanai speciāla tiesa nav noteikta. Tos izskata ANO Starptautiskā tiesa.
Pēc NIB līguma 1. panta bankai ir pilnas juridiskas personas tiesības (full juridical personality), kas nozīmē tiesības slēgt līgumus, iegūt un atsavināt kustamo un nekustamo īpašumu, un ierosināt lietu tiesā. Šādas tiesības pieder arī Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankai saskaņā ar tās līguma 45. pantu un Starptautiskajai Finansu korporācijai ar tas līguma VI pantu. Arī trešo valstu tiesu pienākums ir atzīt šo starptautisko juridisko personu statusu.
NIB statūtos juridiskās personas statusa tiesībspēja ir raksturota kā spēja aizņemties un aizdot naudu, kā arī dot kredītu garantijas.
NIB līguma 5. pants noteic šis bankas imunitāti pret atsevišķiem līguma dalībvalstu banku un tirdzniecības likumiem. No otras puses, tajā pašā pantā ir noteikts, ka dalībvalstis NIB iegūs arī tādas pašas tiesības kā katras dalībvalsts juridiskās personas - bankas.
Taču uz NIB, piemēram, Somijā joprojām attiecina 29.6.1976. likuma 34.a paragrāfa noteikumus, ka vērtspapīriem, kas tiek izlaisti Somijas tirgum, NIB būs nepieciešams iegūt Somijas Valsts padomes <VP> (Finnish State Council) atļauju, jo saskaņā ar VP 13.12. 1985. gada rīkojumu Nr. 955 NIB tiek uzskatīta par ārvalstu organizāciju.
Tomēr saskaņā ar NIB līguma 5. panta 2. d. noteikts, ka uz šo banku neattiecina dalībvalstu maksājumu ierobežojumus (exempt) un kredīta politikas pasākumus, kas jebkurā veidā apdraud bankas saistību izpildi. Pantā 3. d. noteikts, ka NIB kapitāls un tās peļņa netiek aplikti ar tiešo nodokli, bet 4. d. - ka tās kredīta līgumi nav apliekami ar zīmoga vai citu nodokli.
Arī Ziemeļu Attīstības fonda (Nordic Development Fund /NDF/) līgums paredz, ka tā īpašums un peļņa nav apliekami ar nodokli. Taču, tā kā bankās strādā personas, kas gūst labumu no ziemeļvalstu sociālās nodrošināšanas sistēmas, NIB ir dots pienākums iekasēt no saviem strādājošajiem attiecīgos nodokļus un nodevas.
NIB līguma Dānijas ratifikācijas aktā šis jautājums izlemts, deklarējot, ka līgums nedod NIB personālam nekādas tiesības uz imunitāti pret vietējo nodokļu likumdošanu. Pašā NIB līgumā par bankas personāla imunitāti nekas nav teikts. NIB līguma Zviedrijas ratifikācijas aktā noteikts vēl precīzāk, ka "citādi līgums nesatur nekādus noteikumus par imunitāti vai privilēģijām bankai, tās personālam vai citām amatpersonām (officers)".
No otras puses, ja arī personālam būtu noteikta kāda imunitāte, tā saskaņā ar vispārpieņemto starptautisko tiesību principu netiktu attiecināta uz personālu no savu pilsoņu vidus.
Pasaules komercbanku elites virsotnē ir Japānas bankas. Pēc aktīvu lieluma 1991. gadā pirmajā divdesmitnieka Japānai pieder 11 bankas, bet pirmajā desmitniekā 8. Pēc aktīviem miljonos dolāru tās ir:
Dai-lchi Kangyo Bank - 446 881,4; Sumimoto Bank - 428 226, 6; Sakura Bank - 421 455,0; Fuji Bank - 420 059,5; Sanwa Bank - 412 788,9;
Mltsubishi Bank -401 3327,8; Norinchukin Bank - 307 741,8 - visas Japānā;
Credit Agricole- 307 203,5; Credit Lyonnais -306 334,9 - abas Francijā;
Industrial Bank of Japan - 303 214,9. Vienpadsmitā pēc aktīvu lieluma ir Deutsche Bank - 288 879,4. Četrpadsmitā ir britu Barclays - 251 052,7:
un tikai divdesmitā ir ASV Citicorp - 216 922. Pat piecdesmitās pasaules lielākās komercbankas, kas arī pieder Japānai, aktīvi pārsniedz 100 miljardus USD.
Pēc šo banku aktīviem, sakarā ar neseno diskusiju, vai ārzemniekiem var vai nevar atļaut brīvi pirkt zemi un nekustamo īpašumu Latvijā, ļoti labi var redzēt, ka jebkura no pasaules elites komercbankām var bez pūlēm nopirkt visu mūsu republikas zemi kopā ar visu uz tās esošo nekustamo un kustamo īpašumu.
3. Starptautiskā ekonomiskā palīdzība, starptautiskās finansu un investīciju plūsmas.
Attīstīto valstu palīdzības programmu īstenošanai ANO ietvaros jaunattīstības un tranzīta ekonomikas zemēs izveidota īpaša institūcija - ANO Attīstības programma (UN Development Programme /UNDP/).
Pēc ekspertu domām, līdz trešdaļai no šis palīdzības nereti nonāk nevis īstajam adresātam, bet gan organizētās noziedzības rokās.
ANO eksperti uzskata, ka donoru valstīm starptautiskās palīdzības plūsma jaunattīstības un postkomunisma zemēm jāvirza šādos sektoros:
a) plašai sektorālai sadarbībai, rūpniecības un lauksaimniecības ražojošajos sektorus, tirdzniecības, transporta un komunikāciju sekmēšanai;
b) uzņēmumu attīstībai un privātā sektora sekmēšanai, sabiedriskā un privātā sektora savstarpējai sadarbībai;
c) kooperācijai noteiktu sabiedrisko labumu un pakalpojumu sniegšanā (izglītība, pētniecība, infrastruktūra, vide);
d) tirdzniecības sadarbības projektiem no liberālās tirdzniecības zonām līdz muitas ūnijām un koptirgiem (common markets).
Nav šaubu, ka tieši šādai jābūt arī Latvijas tautsaimniecības atveseļošanas prioritāšu secībai, taču abas pirmās pēcatmodas valdības rīkojušās pretēji.
Arējā palīdzība tranzīta vai postkomunisma valstu tautsaimniecībai (transition economies/TE/), pie kurām pieder arī Latvija, tiek organizēta ar dažādu pasākumu palīdzību. Pēc ANO Ekonomikas komisijas Eiropai /EKE/ (Economic Commission for Europe /ECE/) datiem, pastāv briesmas, ka ar savām problēmām -ieilgušo ekonomikas lejupslīdi un 11 % bezdarbu Eiropas Savienības valstis - pārāk aizņemtie Rietumi var nepietiekami efektīvi atbildēt uz austrumvalstu vajadzībām. Taču postkomunisma valstu neveiksme tautsaimniecības pārkārtošanā palielinās politiskās nestabilitātes draudus Eiropā.
Tranzīta ekonomiku (TE) pārkārtošanas procesu stipri ietekme tas, ka komerciālie un pat oficiālie kreditori un investori joprojām izturas uzmanīgi pret ieguldījumiem šajās valstis. Ļoti nedaudzas TE valstis iegūst privāto finansējumu no Rietumiem. Tāpēc šī monogrāfija varēs dot zināmu izskaidrojumu, kāpēc tas tā notiek un ka investīciju plūsmu piesaistīt.
Un tā viens no investoru atturības galvenajiem iemesliem ir jau esošie lielie dažu Austrumeiropas valstu parādi. Tāpēc vairākām no šim valstīm vairs nav pieejami Rietumu komercbanku kredīti, izņemot atsevišķus tirdzniecības kredītus.
Ungārija un Čehija diversificējušas savu kredītu ņemšanu obligāciju tirgū, un mērena tiešo ārvalstu investīciju (TĀI) pieplūde tur turpinās. Citās valstis paši uzņēmumi iemanījušies dabūt komerckredītus Rietumos.
Pēc EKE domām, vairums TE valstu ārvalstu valūtas rezervju veidošanā un importa sprādzienveida attīstībā ārpus iespējām, kādas varētu pieļaut to pelņa no eksporta, ir pilnīgi atkarīgas no starptautisku finansu institūciju fondu aizdevumiem. Arī Latvijas prakse rāda, ka vairums starptautisko institūciju kredītu patiesība ieplūst nevis ražojošajā, bet gan importa tirdzniecības un spekulatīvajā sfērā.
Tomēr nebūt ne visas nu šim valstīm ir spējušas iegūt Starptautiskā Valūtas fonda uzticību un kredītus. 1993. g. novembri tikai 12 no 26 tranzīta ekonomikas valstīm izdevies noslēgt finansu līgumus ar SVF, bet tikai 7 no tām, lajā skaitā Latvijai, izdevies ar SVF noslēgt palīdzības līgumus (stand-by agreements, arrangements), saskaņā ar kuriem tās no SVF var aizņemties kapitālu noteikta limita ietvaros.
Vislabākā situācija ir Čehijā, kas budžeta pārpalikuma iespaidā ieguvusi lielu kapitāla pieplūdi. Līdz ar to varam secināt, kamēr Latvijas ražojošā sfēra praktiski ir sagrāves stāvokli un valsti ir liels budžeta deficīts, kā vairumā tranzīta ekonomikas valstu, uz kurām investīciju plūsmas ir ierobežotas, mūsu republikā uz lielām tiešo ārvalstu investīciju (TĀI) plūsmām nav ko cerēt.
Absolūtā vairumā TE valstu, kā atzīst EKE, attīstības tempi ir pilnīgi atkarīgi no ārvalstu investīciju, kredītu, tehnoloģijas un know-how ieplūdes. Taču to plūsma atkarīga arī no katras valsts kredītspējas (creditworthiness), kas vairumā TE valstu ir samērā zema.
Šajā sakarā TĀI un portfeļu investīcijām, par tām tuvāk runāsim vēlāk, ir priekšrocības tāpēc, ka tās nebūt ne obligāti pieprasa saistības kredītu apkalpošanai (servicing).
Lielākie kredītu ņēmēji TE valstis ir Čehija un Ungārija. Čehija ieguva kredītus Eirotirgū (Euromarket credit), izmetot eirodolāru tirgu
(.Eurodollar market) obligācijas par 375 miljoniem dolāru, kā rezultāta tika iegūts 35 miljardu jēnu kredīts.
Ungārija diversificēja savus 1993. gada kredītus starp Austrijas šiliņiem, Šveices frankiem, jēnām un ASV dolāriem.
Kopuzņēmumu un TĀI statistika TE valstis 1990.-1993. gadā miljonos USD
| Valsts | Kopuzņēmumos | Neto TAI | Uz iedziv. | |||||
| | 1992 | 1993 | 1990 | 1991 | 1992 | 1993 | 1993 | |
| Čehija | 3120 | 3700 | 983 | 600 | 455 | 70 | ||
| Slovākija | 2875 | 3948 | 71 | 35 | 90 | 70 | ||
| Ungārija | 13 218 | 15 311 | 311 | 1 459 | 1 471 | 641 | 566 | 110 |
| Rumānija | 20 684 | 26 249 | 18 | 37 | 73 | 41 | 27 | 2 |
| Igaunija | 2662 | 4052 | 58 | 18 | 61 | 78 | ||
| Latvija | 2612 | 2700 | ||||||
| Lietuva | 2000 | 2700 | ||||||
| Krievija | 3252 | 5249 | 100 | 800 | 375 | 7 | ||
Ņemot vēra TE valstu ierobežoto iespēju iegūt privātos Rietumu kredītus, pēc EKE domām, šo valstu attīstība tuvākajā pārskatāmajā nākotnē lielā mērā būs atkarīga no starptautisko kredīta institūciju - SVF, Pasaules Bankas, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstītas bankas - un attīstīto valstu divpusēji garantētajiem kredītiem (official funding), kurus TE valstis izmanto vēl samērā maz. Tomēr bijušās PSRS parādi 1992. gadā izauga par aptuveni 8 miljardiem USD.
Samērā mazie komerckredītu aizdevumi TE valstīm izskaidrojami ar to, ka Rietumu apdrošināšanas sabiedrības tos nelabprāt, ierobežoti (restrictive) un dārgi apdrošina. Tā vietā pieaug starptautisko kredīta institūciju aizdevumu plūsma.
Starptautisko kredīta institūciju aizdevumi Austrumeiropai 1991. 1993. gadā miljonos USD
| Bankas/gadi | 1991 | 1992 | 1993 |
| Starptautiskā Rekonstrukcijas un attīstības banka | 1 274 | 1 148 | 544 |
| Eiropas Investīciju banka Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka | 30 | 143 123 | 120 |
| Starptautiskais Valūtas fonds G-24 | 3716 1 166 | 836 | 40 |
| Kopā | 6 184 | 35 118 | 939 |
No SVF ne visas no TE dalībvalstīm ir izņēmušas visu savu kredīta limitu.
No Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas 1/3 kredītu garantēti telekomunikāciju sektoram. Tālāk seko kredīti ražojošajai sfērai un tad enerģētikai.
Eiropas Investīciju bankas (E1B) kredīti visvairāk izmantoti "globāliem" projektiem, kas sadalīti vietējām bankām, mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, ražojošajai sfērai, tūrismam un citiem pakalpojumu veidiem, enerģijas taupīšanai, vides aizsardzībai, telekomunikācijām, transportam, ceļiem un enerģētikai. EIB 1993. gadā bija tiesības aizdot Austrumeiropai līdz 3 miljardiem ECU, koncentrējoties uz kapitāla investīcijām infrastruktūras projektos un tirdzniecības un ražojošās sfēras attīstību.
Pasaules Bankas kredīti TE valstīm sākās 1993. gadā, un no tiem 2/3 izdalītas Austrumeiropai. Kopā PB aizdevusi 18 valstīm. Starptautiskajai Rekonstrukcijas un attīstības bankai pieder
prioritāte visu kreditoru vidū kredītu atmaksāšanā (waiver of the negative pledge rule).
Kopējās finansu plūsmas uz TE valstīm pēdējos gados sasniegušas 18-22 miljardus USD. Tomēr no visām šim valstīm novērota liela nacionālajai ekonomikai nepieciešamo cieto valūtu kapitāla bēgšana (capital flight). Tā EKE lēš, ka tikai no Krievijas 1992. gadā aizbēga 6 miljardi USD, bet tikai 1993. gada pirmajā pusē jau 5 miljardi USD. 1994. gadā Krievijā pēc Itālijas un Francijas piemēra ieviesta finansu kontrole kapitāla bēgšanas un krāpšanas novēršanai šajā jomā. Tur tiks ieviesta savstarpēji atdalīta eksporta, banku un muitas uzskaites sistēma. Turpmāk Krievijas preču eksportētājiem jārepatriē visa peļņa. Latvijā tādu pasākumu nav, ne Godmaņa, ne Birkava valdība tos neplānoja.
TE valstu attiecības ar Londonas un Parīzes komercbanku klubiem. Polija pilnīgi pārtrauca apkalpot savus ārējos parādus 1980. gadā. Neskatoties uz līgumu ar Parīzes klubu 1991. gadā. komercbankas no Polijas kreditēšanas izvairās. Vienošanās ar SVF 1993. gadā atvēra ceļu līgumam ar Londonas kluba banku kreditoriem. Polija sarunās ar Parīzes klubu meklē privātā sektorā parāda atlaišanu par 50%, taču bankas negrib parādu samazināt vairāk kā par 28-35%.
Bulgārija pasludināja parādu nomaksas moratoriju 1990. gadā, noslēdzot divus parādu atlikšanas līgumus ar Parīzes klubu. 1992. gadā tā sāka apspriest parāda izkārtojuma līgumu ar Londonas klubu, kas tur 9-10 miljardus USD Bulgārijas kredītu. Ar SVF apspriesta 0,3-0,4 miljardu parāda atlikšana.
Līdzīgā situācijā ir Krievija, kas atzinusi atbildību par PSRS parādiem.
Oficiālā palīdzība. Pirms dažiem gadiem Rietumvalstis vienojās par finansu palīdzības sniegšanu TE Austrumeiropas valstīm nolūkā aizvietot komerckredītu ierobežoto pieejamību. Tā ar G-24 starpniecību šīm valstīm tika novadīti kredīti 51 miljarda USD apjomā, galvenokārt grantu un koncesiju aizdevumu veidā. "3 miljardi no G-24 kredītiem izdalīti bijušās PSRS valstīm, Baltijas valstis ieskaitot. Šajā summā ieskaitīta arī nauda dāvanām un pārtikai ārkārtējai palīdzībai.
6,9 miljardi USD kredīti 1991. gadā visām TE valstīm, salīdzinot ar 61,5 miljardiem jaunattīstības zemēm, protams, nebija daudz.
Neskatoties uz to, ka 50-60% no investīciju projektiem TE zemēs garantē daudznacionālās attīstības bankas, pēc EKE domām, bilance tomēr jāsavelk, balstoties uz pašmāju resursiem.
Eiropas Savienība (ES) uzskata, ka TE jāpalīdz attīstīt sakaru tiklus, transportu, ceļus un infrastruktūru vispār, jo to atpalicība TE valstis kavē ES eksportu. Eiropas Padome tās Edinburgas sēdes laikā nolēma, ka EIB varētu segt līdz 75% no TE valstu investīciju projektiem infrastruktūras attīstībai, salīdzinot ar agrākajiem 50%. Kopā ar PHARE finansējumiem tas varētu veidot 70-90% no infrastruktūras projektu izmaksu finansējuma. Šo finansējumu nolemts novirzīt šoseju, dzelzceļu, telekomunikāciju modernizācijai un enerģētikai, jo slikta infrastruktūra ir šķērslis TĀI plūsmām, ar kurām paredzēts segt tranzīta perioda izdevumu lielāko daļu.
iemesls šādam lēmumam ir arī tas, ka ekonomiskā depresija TE valstis izrādījusies ilgāka un skarbāka nekā paredzēts. Šāda fondu ieplūde varētu balstīt TE valstu tautsaimniecību, kamēr atlabs pašmāju investori.
Viena no galvenajām ekonomikas analīzes, rekomendāciju izstrādes un plānošanas institūcijām ANO sistēmas ietvaros ir ANO Komercijas, tirdzniecības un attīstības asociācija (United Nations Commerce, Trade and Development Association /UNCTAD/), kas savā ANO 1992. gada finansu politikas analizē uzsvēra, ka nacionālajā līmeni visām valstīm jākoncentrē spēki, lai investīcijām mobilizētu vietējos uzkrājumus. Jaunattīstības valstis jāuzlabo valsts regulējošais mehānisms, lai piesaistītu tiesās ārvalstu investīcijas, kā arī sekmētu aizbēgušā kapitāla (flight capital) atgriešanos un citu parādus neradošo finansu plūsmu (non-debt-creating) pastiprināšanu un piesaistīšanu. Šeit atzīmēsim, ka UNCTAD analīze un rekomendācijas jaunattīstības zemēm ir visnotaļ vērā ņemama arī TE valstis.
UNCTAD atzina, ka ekonomiski un institucionāli efektīvs tautsaimniecības sabiedriskotais sektors var dot lielu ieguldījumu tālākai ekonomikas izaugsmei. Diemžēl Latvija pagaidām ir šī sektora noārdīšanas, nevis racionalizācijas posmā.
Pēc žurnāla "World Economic Survey" datiem, 1990. gadā attīstītās valstis saņēma 24 miljardus LJSD investīcijas, bet jaunattīstības zemēm tās novirzīja 25 miljardus USD. Jaunattīstības zemes 1990. un iepriekšējos gados pārveda uz ārzemēm respektīvi attīstītajām valstīm ik gadus ap 36 miljardus USD. 1991. gadā notika vērā liekams pagrieziens līdzekļu plūsmā starp attīstītajām un jaunattīstības zemēm. Attīstītās ekonomikas uz jaunattīstības un tranzīta ekonomikas zemēm šajā gadā novirzīja 25 miljardus USD, bet jaunattīstības zemes pārveda uz attīstītajām vairs tikai 24 miljardus.
Investīciju plūsma visās jaunattīstības zemēs nebija vienāda. "Liekā kapitāla" (capital-surplus) naftas ieguves valstis ieguva vairāk naudas - 19 miljardus, kas galvenokārt notika, pateicoties naftas eksportam un rekonstrukcijas projektu finansēšanai Persijas līča reģionā. Tā tikai Irākai un Kuveitai kara postījumu novēršanai 1990. gadā tika novirzīti 29 miljardi USD, bet 1991. gadā jau 32 miljardi.
Kas attiecas uz zemu ienākumu valstīm parādniecēm (debt-distressed low-income countries), tad UNCTAD VIII Parīzes Deklarācijā Pasaules Banku un Starptautisko Valūtas fondu aicināja tām palīdzēt ar vidējā termiņa koncesiju aizdevumiem.
Tomēr jau 1992. g. "World Economic Survey" paziņoja, ka vairākas lielos parādos ieslīdējušās valstis patstāvīgi vairs nevarēs tikt no šiem nospiedošajiem parādiem (debt overhang) ārā un daļa no šiem
parādiem jānoraksta kā neiekasējami (uncollectable). Taču visi plānotie komplicētie pasākumi pie parādu masas samazināšanās pagaidām nav noveduši. Kā atzīmēja UNCTAD, plānotās ekonomiskās atveseļošanās metodes, respektīvi, jaunas tiešās investīcijas, aizbēgušā kapitāla atgriešanās, ārvalstu portfeļu investīcijas (foreign portfolio investments) un jaunu aizņēmumu iespējas, visnotaļ ir atkarīgas no eksporta peļņas iespējām. Minētajos gados vislabākos tautsaimniecības rezultātus parādīja Āzijas attīstības valstis, "pateicoties lielajām investīcijām, augstai attīstības politikai labi vadītas finansiālās un fiskālās sistēmas apstākļos".
4. Kur Latvijai ņemt līdzekļus investīciju finansēšanai
Jautājums par to,kur Latvijai ņemt līdzekļus investīciju finansēšanai valsts programmu līmeni. nebūt vēl nav sekmīgi atrisināts. Taču risinājumi ir, un tie ir saistīti ar vispārējo tautsaimniecības atveseļošanu.
Kā ASV izkļuva no lielās depresijas Ruzvelta valdības laikā? Tika federāli apdrošināti banku depozīti, pieņemta valsts subsīdiju programma lauksaimniecības produkcijai, valsts atbalstīja cenu un algu koeficientus, lai samazinātu pārmērīgas konkurences negatīvās sekas, un uzsāka sabiedriskos darbus bezdarba ierobežošanai. No krīzes izveda Keinesa pamatota valsts regulēta ekonomika.
Stagflācijas apkarošanai amerikāņu monetārisma analītiķu skola ieteic ekspansīvu monetāro politiku, kas gan saistīta ar zināmu inflāciju. Taču jautājumu kompleksi risinot, ja straujo algu un cenu pieaugumu kompensē ar attiecīgi stimulētu naudas masas un pieprasījuma pieaugumu, tad bezdarbu var samazināt līdz normai.
Pēc Čārlza Šulca teorijas, stagflācijas apstākļos, pat pastāvot pieprasījuma trūkumam, jāmaksā augstāka alga un jāpaceļ resursu cenas, lai saglabātu ražošanu. Tātad prioritāte ir laba samaksa par labu darbu un materiālās ražošanas saglabāšana par jebkuru cenu, jo tā ir galvenais nodokļu maksātājs.
Var lietot arī tādu amerikāņu ekonomiskās aktivitātes palielināšanas metodi kā akciju pirkšanas stimulēšanu un enerģisku aizdevumu izsniegšanu no valsts banku sistēmas, ar ko komercbankās tiek ielaistas jaunas naudas summas, kas, naudas masai palielinoties, automātiski pazemina kredīta likmes, tā liekot naudai strādāt. Latvijā ar nodokļu un kredīta politikas palīdzību jāpanāk, lai šie kredīti tiek novirzīti ilgtermiņa investīcijām materiālajā ražošanā, nevis īstermiņa spekulatīvajā apritē, no kuras valsts līdz šim nespēj iekasēt nodokļus.
Viens no stagflācijas apkarošanas veidiem ir arī reflācija, respektīvi, makroekonomikas politika, kas vērsta uz pieprasījuma
palielināšanu bezdarba samazināšanas nolūkā. Jāņem vēra, ka algu samazināšana vai vispār zems darba algu līmenis automātiski noved pie pieprasījuma samazināšanās. Tā neizbēgams rezultāts ir bezdarba palielināšanās, kā tas patlaban vērojams Latvijā.
Tā kā Latvijas tautsaimniecība visnotaļ atkarīga no pozitīvas ārējās tirdzniecības bilances, tad Moriss Bornšleins māca, "lai uzlabotu valsts ārējās tirdzniecības bilanci, valdībai jāstrādā divos galvenajos virzienos. Viens ir devalvēt valūtas kursu, lai palielinātu eksportu un samazinātu importu". To pašu var panākt, arī samazinot vai pārtraucot ārvalstu valūtas iepirkšanu par LB līdzekļiem, novirzot valūtas iepirkšanai emitējamos līdzekļus kredītu izsniegšanai materiālās ražošanas uzņēmumiem.
Šāds pasākums gan, kā vēlāk redzēsim, var pasliktināt LB bilanci, jo pārlieku lielas ārvalstu valūtas summas Latvijas tirgū var devalvēt to tirgus. Taču jāizšķiras, kas ir primārs - LB un komercbanku korporatīvās intereses vai materiālās ražošanas un līdz ar to izdzīvošanas kategoriskais imperatīvs.
Šajā sakarā tūdaļ| jāizvērtē, kāda loma Latvijas ekonomiskajos procesos bija valūtas tirgus pilnīgai liberalizācijai.
Valūtas brīvās tirdzniecības un brīvi peldošā kursa koncepcijas autors ir Miltons Fridmans. Viņš apgalvoja, ka, liberalizējot valūtas tirgu, tiks panākti šādi pozitīvi rezultāti:
- sistēma automātiski sāks darboties kā nacionālo ekonomiku amortizators pret pasaules valūtas kursu krīzēm, tā stiprinot katras valsts monetārās un fiskālās politikas patstāvību, jo, nominālajam valūtas kursam ceļoties, cenas kritīšoties un otrādi, tā mazinot valūtas kursa un depozīta likmju svārstības;
- starptautiskās kapitāla plūsmas novedīšot pie depozīta likmju globālas konverģences un kapitāla investīciju globālas optimizācijas.
Fiksētās Bretonvudas sistēmas krīzes laikā 1960. gados, kad samazinājās krītošās amerikāņu zelta rezerves un bija pārlieku ātra dolāru emisija, ASV tirdzniecības partneri sāka protestēt, un Fridmana koncepcija 1970. gadu sākumā kļuva populāra, īpaši ekonomistu, taču ne centrālo valsts banku vadītāju vidū. Rezultātā attīstītajās valstis finansu tirgi, tie tika atbrīvoti no kontroles pār kapitālu, valūtas tirdzniecību un starptautiskos pārvedumus regulējošajām barjerām.
Taču, kā apgalvo UNCTAD eksperti, divu pēdējo desmitgadu pieredze neliecina par labu Fridmana iniciatīvai, jo neattaisnojās absolūti neviena no viņa pozitīvajām prognozēm. Investīcijas nekļuva efektīvākas, makroekonomiskas nestabilitāte nemazinājās un valstu nacionālās ekonomiskās politikas patstāvība nepalielinājās.
Panākti bija tikai divi pozitīvi rezultāti. Starptautiskās konkurences palielināšanās rezultātā izlīdzinājās depozītu pieprasījums un piedāvājums dažādās eirovalutas un samazinājās sīkās valūtu svārstības. Taču šis pozitīvais efekts neizplatījās tirdzniecībā un rūpniecībā, jo preču un darbaspēka plūsmas uz cenu izmaiņām reaģē daudz lēnāk, nekā mainās cenas, finansu resursi un valūtu kursi.
UNCTAD eksperti turklāt vienprātīgi konstatējuši vēl brīvā valūtas kursa un tirgus 7 veidu negatīvās sekas, tajā skaitā:
- palielinājusies valūtas transrobežu spekulācija, kuras tendence ir pašai sevi stiprināt, radot tā saucamo "bandītu vagonu" (kas ļoti atgādina skandalozo "naudas vagona" lietu Latvijā - J.B.), kā arī īsā un vidējā termiņa "finansiālo burbuļu efektu";
- starptautisko finansu plūsmu eksploziju divu pēdējo desmitgadu laikā nepavadīja līdzīgs starptautiskās tirdzniecības un fiziskā kapitāla plūsmu pieaugums;
- tāpēc nacionālo finansu tirgu integrācija globālā līmeni tālu apsteidza globālo nacionālo ražošanas spēku integrāciju. Nacionālo investīciju finansēšana joprojām palikusi primāri atkarīga no nacionālā kapitāla uzkrāšanas;
- finansu tirgus globalizācija, pretēji Fridmana prognozēm, |ļoti lielā mērā samazinājusi nacionālās ekonomikas autonomiju pat tādās valstis kā ASV. Valūtas kursu un kapitāla cenu svārstības vairāk sekmējušas nekā mazinājušas to iespaidu uz nacionālajām ekonomikām, ko rada ārējās finansu vētras."
Jautājumā par to, kas būtu darāms, ekspertu domas dalās, taču vairums ekonomistu secina, ka liberālajai, t.s. lassez-faire, ekonomikai stabilitāte nav raksturīga.
Liberālās ekonomikas pretinieki - keinesiānisti - uzskata, ka tirgus dalībnieki vienmēr tiecas maksimalizēt un stabilizēt savu tirgu un pelņas plūsmu, tiecoties monopolizēt tirgu un konfliktējot kā ar konkurentiem, tā ar augļotajiem. Tas destabilizē tirgu, un valdības gribot negribot tiek iejauktas šajā procesā ar ekonomikas stabilizācijas pasākumiem, jo monopolizācija noved pie "aplaupi Pēteri, lai atdotu Paulim" efekta.
Prakses pierādījumi piespiedusi ekspertu vairākumu zaudēt jebkuru eiforiju par brīvā valūtu kursa un finansu globalizācijas labumiem un radījuši viņos interesi par valdību iejaukšanās pasākumiem, kas vērsti uz valūtas kursu un depozīta likmju stabilizāciju. To pierāda pat pēdējie SVF dokumenti, kuros tas atļauj SVF dalībvalstīm izvēlēties, vai nu ļaut savai valūtai brīvi peldēt, vai piesaistīt to pie kādu valūtu groza vai pie vienas no trim galvenajām valūtām."
ANO eksperti atzīmē, ka gan SVF, gan PB tomēr visnotaļ sekmē gan tirgus liberalizācijas, gan valūtas stabilizācijas stratēģiju, pieprasot tām valstīm, kas aizsargā savu ekonomiku, kompensējoši devalvēt savu valūtu. Šo prasību īstenošana jaunattīstības zemēs gan novedusi pie
inflācijas samazināšanas, taču samaksājot par to ar kapitāla cenas pieaugumu un naudas deficītu. Analogi rezultāti panākti arī Latvijā.
Tomēr saskaņā ar SVF paša dokumentiem paaugstināts kapitāla mobilums stipri vājinājis nacionālo monetāro un fiskālo pasākumu spēju panākt makroekonomikas stabilitāti. Kapitāla mobilums pastiprinājis starptautiskā finansu tirgus spēku izjaukt monetārās politikas stabilizāciju. Tas sekmējis konkurences stimulētu nodokļu samazināšanu, valūtas kustības neregulāciju un naudas slēpšanu ārzemēs, kas samazinājis valdību uzkrājumu pieauguma tempus no 3,5% gada nacionālā produkta (GNP) 1967.-1973. gadā uz 0,3 % GNP laikā no 1980. līdz 1990. gadam." Vienlaicīgi ar valdību iekrājumiem arī personīgie iekrājumi nokritušies no 26% GNP 1973. gadā uz 20,5% GNP 1988-gadā.
Vēl vairāk, SVF dokumenti pierāda, ka privātajam valūtas tirgum raksturīgi "bandvagonu un finansu burbuļu efekti" (bandwagon and financial bubble effect), kas vies trauksmi par liberalizētā finansu tirgus radītu gaidāmu globālu finansu krīzi. SVF uzrāda, ka 1970. un 1989. g. bijušas 9 šādas krīzes, bet 6 notika 80. gados. Visos šajos gadījumos augļotāji strauji pacēla kredīta likmes (gluži kā Latvijā). Visos, izņemot vienu no šiem gadījumiem, bija nepieciešama valstu centrālo banku iejaukšanās, lai glābtu no katastrofas izplatīšanās."
Ņemot vērā šos secinājumus, Starptautisko Noregulējumu bankas dalībvalstis izšķīrās par stingru uzraudzību pār bankām un koordinētu pretkrīzes darbību.
Liela nozīme šajā kontroles sistēmā ir fiksētajam valūtas kursam. Tā SVF eksperti atzīmē Čehijas panākumus inflācijas apkarošanā, tautsaimniecības stabilizācijā un norāda, ka tas panākts ar pasākumiem, kuru vidū bija fiksēts valūtas kurss un vairākkārtēja savas valūtas devalvācija.
Kaut arī jaunu fiksētu valūtas kursu ieviešana netiek uzskatīta par atrisinājumu, tomēr UNCTAD eksperti uzskata, ka zināmi kapitāla starptautiskā mobiluma ierobežojumi ir kļuvuši par sine qua non (latin. - obligāts priekšnoteikums). Viens no priekšlikumiem ir globāli aplikt starptautiskās valūtas tirdzniecības finansu operācijas ar nodokli, kas praktiski nebūt nav neiespējami.
Ņemot vēra, ka 1993. gadā Latvijas nacionālais ienākums bija ap 621 USD uz 1 iedzīvotāju, bet salīdzinājumam jau 1988. gadā tādās ļoti trūcīgās valstis kā Ekvadorā tas bija 1.046 USD, Bolivijā - 660. Beninā - 335, Tongā - 850, Taizemē - 9.160, Bermudu salās - 23.000, bijušajā Kurzemes hercogistes kolonijā Trinidadā un Tobago - 3070, bet ASV 1990. gadā - 21.974 USD uz vienu iedzīvotāju, tad īpaši svarīgi Latvijai ir ANO ekspertu slēdzieni par valūtas politiku attiecībā uz jaunattīstības zemēm, jo izvērstu UNCTAD analīžu par Baltijas valstu ekonomiskajām pārvērtībām pagaidām nav.
ANO eksperti konstatē, ka kapitāla starptautiskā mobiluma ietekme uz jaunattīstības zemju ekonomikām ir vēl negatīvāka nekā uz attīstītajām ekonomikām, jo šo valstu tautsaimniecība ir daudz neaizsargātāka pret valūtu kursu svārstībām un šokiem.
Tā, piemēram, valūtas kursa svārstību koeficients jaunattīstības zemēs globāli fiksētās valūtas kursu sistēmas laikā no 1973. līdz 1980. gadam vidēji bija 4,89 pret 11,84 brīvi peldošā kursa politikas 1981.- 90-jos gados, turpretim attīstītajās valstis tas bija 2,07 pret 2,74.'
Šajās pašās jaunattīstības zemēs kapitāla "bēgšana" un ārējais parāds pēc fiksētā kursa, piem., 1978. gadā attiecīgi bija 47,30 un 113,70 miljardi dolāru, bet peldošā un brīvā valūtas eksporta 1988. gadā 184, 01 miljardi USD "aizbēga" un tika noslēpti ārvalstis, ārējam parādam šajās valstis pieaugot līdz 360, 43 miljardiem USD.
Spriežot pēc tā, ka pēc U. Oša un E. Repšes vairākkārtējiem paziņojumiem tikai pāris "liberālās ekonomikas" gadu laikā no Latvijas "aizbēguši" un noslēpti ārzemēs 10 miljardi USD, bet Latvijas ārējais parāds trīs gadu laikā jau pārsniedzis 300 miljonus USD, mūsu valsti šie valūtas bēgšanas un ārējo parādu pieauguma tempi ir bijuši daudz ātrāki.
Latiņamerikas un Karibu jūras valstis, kurās vairumā, kā redzējām, ekonomiskie rādītāji ir daudz labāki nekā Latvijā, valūtas tirdzniecības un tās plūsmu liberālisma gadus sauc par zaudēto desmitgadi. Noskaidrojās vienkārša likumsakarība: jo vājāka valsts ekonomika, jo mazāk tā spējīga pretoties ārējo valūtas šoku negatīvajai ietekmei. Turklāt visas šis valstis starptautiskās banku institūcijas piespieda arī uzņemties atbildību par savu privātīpašnieku ārējiem parādiem, kurus tādējādi nācās socializēt.
Respektīvi, nodokļu maksātajam nācās no savas kabatas atdot naudu, ko privātie zagļi bija nozagusi un noslēpusi ārzemēs savos slepenajos banku rēķinos. Tieši tas pats tiek prognozēts arī Latvijā, jo gan SVF, gan PB pārstāvji ir vairākkārt par šo jautājumu izteikušies, ka viņus maz interesē, ka daudzus no viņiem saņemtos kredītus no privātuzņēmējiem atdabūt neizdosies. Šo kredītu atdošanas garants ir Latvijas valsts.
Privātie parādi stipri paaugstināja jaunattīstības zemju valstu fiskālo parādu kopējo slogu, bet kapitāla bēgšana sašaurināja nodokļu bāzi, kas vēl palielināja budžeta deficītu. Vēl vairāk - savas valūtas devalvācija palielināja parādu atmaksāšanai nepieciešamās summas, papildus palielinot budžeta deficītu. Valdības obligāciju pārdošana šī deficīta segšanai atkal kāpināja inflāciju. Tas, ka pašu valūtas pelņai bija atļauts aizbēgt, radīja kapitāla deficītu iekšējā finansu tirgū, kas automātiski fantastiski augstu pacēla gan diskonta, gan kredīta likmes. Šie faktori stimulēja jaunu inflācijas spirāli valsti un atbaidīja ilgtermiņa investorus.
ANO eksperti ar statistiku pierāda, ka "aizbēgušā" kapitāla repatriācija radikāli vismaz par 5-10% palielinātu iekasēto nodokļu summas, samazinātu devalvāciju un ārējo parādu, uzlabotu stāvokli kapitāla iekšējā tirgū, samazinātu budžeta deficītu, kā arī iekšējo un ārējo parādu. Katram saprotams, ka tas dotu iespēju Latvijā samazināt nodokļu slogu.
ANO eksperti uzskata, ka SVF rekomendācijas jaunattīstības zemēm neņem vērā šos analītiskus datus. SVF rekomendācijās starptautiskās kapitāla plūsmu svārstības un mantīgo šķiru iespējas izvainoties no kapitāla kontroles un savu ārvalstu kontu aplikšanas ar nodokļiem uzskata par neizbēgamu ļaunumu, kam viņi iesaka pieskaņot šo valstu finansu politiku.
SVF visumā vienādi visām jaunattīstības valstīm rekomendē stabilizēt cenas, valūtas kursu un valsts budžetu, vienlaicīgi atceļot jebkuru kontroli pār depozītu likmēm un kapitāla transrobežu migrāciju. SVF iesaka radikāli samazināt nodokļus uz pelņu, kapitālu, dividendēm un īpašumu, lai tādējādi sekmētu kapitāla repatriāciju un investīcijas. Tātad SVF, kā atzīmē UNCTAD eksperti, jaunattīstības zemēm ar to daudz vājāko tautsaimniecību rekomendē darīt to, ko nav spējusi paveikt neviena no attīstītajām industriālajām valstīm, respektīvi, stabilizēt makroekonomiku ar ortodoksāliem, monetāriem un fiskāliem pasākumiem liberāla iekšējā un ārējā finansu tirgus apstākļos.
Taču SVF iekšējos dokumentos nebūt nav paredzēta aktīva kapitāla ieplūšana valstīs, kas seko fonda standarta liberalizācijas rekomendācijām. SVF paredz ļoti lēnu un nevienmērīgu jaunattīstības valstu pievienošanos starptautiskajiem kapitāla investīciju tirgiem; jo lēnāku, jo lielāki ārējie parādi, jo tieši šim valstīm nāksies maksāt augstākus kredīta riska procentus vai arī tās tiks piespiestas parakstīt speciālus kredīta līgumus, kas pārnesīs ar valūtas kursu svārstībām un saistību izpildīšanas kļumem saistīto risku uz parādnieku , ka tas notika arī ar Latviju.
Statistikas dati tāpat pierāda, ka tām valstīm, kas strikti sekojušas SVF rekomendētajai liberalizācijas politikai, investīciju reitings ir daudz zemāks nekā Ķīnai un Ziemeļkorejai, kuras joprojām pieder pie centralizētas plānošanas valstīm. Piemēram, Indija un trīs lielākās Latinamerikas valstis savu investīciju reitingu zaudēja tieši tad, kad intensīvi īstenoja SVF liberalizācijas rekomendācijas.
SVF pretēji savām rekomendācijām tagad pats atzīst: "Tā kā jaunattīstības zemju iedzīvotāji droši vien grib ieguldīt savu kapitālu starptautiski pēc iespējas daudzveidīgāk, kas palielina investīciju drošību, nav ticams, ka viss "aizbēgušais" kapitāls atgriezīsies pat pie vislabākās šo procesu sekmējošas politikas.'' No tā vienīgi jāsecina, ka nevajag ļaut kapitālam aizplūst no valsts.
Literatūru un avotu saraksts.
1. Акулова Г. «Международные Валюто-финансовые организации»
1997 Москва
2. Driscoll D.D. «What is the International Monetary Fund» 1992 Washington
3. Bojārs J. «Starptautiskās investīcījas» 1995 Rīga
4. Ārvalstu fondu un palīdzības programmu katalogs.
5. Смыслов Д. «Международный Валютный Фонд: современные тенденции» 1998 Москва
6. Allan R. “International finance strategies for developing countries “ 1997 Oxford
7. Aylward A. “Trends in capital finance In developing countries
