Реферат Bezdarbs 2
Работа добавлена на сайт bukvasha.net: 2015-10-28Поможем написать учебную работу
Если у вас возникли сложности с курсовой, контрольной, дипломной, рефератом, отчетом по практике, научно-исследовательской и любой другой работой - мы готовы помочь.
Предоплата всего
от 25%
Подписываем
договор
Ventspils augstskolas
Pārvaldības nodaļas
II P3.1 studenta Ģirta Poļikova
referāts makroekonomokā
BEZDARBS
Saskaņā ar starptautiskās darba organizācijas standartiem valsts iedzīvotāji tiek iedalīti ekonomiski aktīvajos un ekonomiski neaktīvajos. Ekonomiski aktīvie iedzīvotāji ir abu dzimumu personas, kas pārskata periodā piedāvā savu darbu materiālo vērtību ražošanai vai pakalpojumu sniegšanai. Tie ietver kā civilos ekonomiski aktīvos iedzīvotājus, tā arī personas, kas dien armijā. Ekonomiski aktīvie iedzīvotāji sastāv no nodarbinātajiem un nestrādājošajiem iedzīvotājiem. Ekonomiski neaktīvie iedzīvotāji ir abu dzimumu personas neatkarīgi no vecuma, ieskaitot personas, kas jaunākas par darbspējas vecumu, kuras nevar pieskaitīt ne pie nodarbinātajiem iedzīvotājiem, ne arī pie darba meklētājiem (mājsaimnieces, nestrādājošie invalīdi, mācību un citu iestāžu audzēkņi un studenti darbspējas vecumā, kas nestrādā un nemeklē darbu, nestrādājošie pensionāri u.c.).
Tautsaimniecībā nodarbināto iedzīvotāju skaitā ietilpst sabiedriskajā sektorā (valsts iestādēs un uzņēmumos, sabiedriskajās un reliģiskajās organizācijās un to uzņemumos, uzņēmējsabiedrībās ar valsts kapitāla daļu 50% un vairāk) un privātajā sektorā (uzņēmējsabiedrībās ar valsts kapitāla daļu līdz 50%, visu veidu uzņēmējsabiedrībās bez valsts kapitāla daļas, indviduālajos uzņēmumos, arī zemnieku saimniecībās, piemājas un personiskajās palīgsaimniecībās, indviduālajā darbā) nodarbinātie. To skaitā neietilpst mācību iestāžu audzēkņi darbspējas vecumā, kas mācās, bet nestrādā algotu darbu. Tautsaimniecībā nodarbināto iedzīvotāju vidējais skaits tiek aprēķināts, pamatojoties uz darbaspēka izlases apsekojuma rezultātiem, uzņēmumu pārskatu datiem, kā arī atsevišķu nozaru statistikas informāciju.
Nodarbinātības valsts dienestā reģistrēto nestrādājošo skaitā ietilpst darbspējas vecuma personas, kas pārskata periodā bija bez darba, aktīvi meklēja darbu un bija gatavas nekavējoties sākt strādāt. Saskaņā ar Latvijas Republikas likumu “Par nodarbinātību” par bezdearbnieku atzīstams darba spējīgs nestrādājošs Latvijas Republikas pilsonis vai ārvalstnieks (bezvalstnieks), kurš saņēmis pastāvīgas uzturēšanās atļauju vai kuram pasē ir iedzīvotāju reģistra atzīme ar personas kodu, ir darbspējas vecumā, kuram nav citu ienākumu vismaz minimālās darba algas apmērā, kurš neveic uzņēmējdarbību, meklē darbu un ir reģistrēts Nodarbinātības valsts dienestā pēc pieraksta vietas un vismaz reizi mēnesī griežas šajā dienestā. Starpību starp nestrādājošo un bezdarbnieku skaitu veido reģistrētie nestrādājošie, kuri nav ieguvuši bezdarbnieka statusu vai kuri gaida lēmumu par bezdarbnieka statusa piešķiršanu.
Ilgstošais bezdarbnieks ir bezdarbnieks, kas darbu nevar atrast ilgāk nekā 12 mēnešus.
Bezdarba līmenis – nodarbinātības valsts dienestā reģistrēto un bezdarbnieka statusu ieguvušo īpatsvars ekonomiski aktīvo iedzīvotāju kopskaitā, procentos.
Nestrādājošie darba meklētāji ir visas tās personas, kas vai nu bija vai nebija reģistrētas nodarbinātības valsts dienestā, nekur nestrādāja un nebija pagaidu prombūtnē no darba, aktīvi meklēja darbu un tā atrašanas gadijumā bija gatavas strādāt.
Kad nacionālais ienākums mainās, mainās arī nodarbinātības uun bezdarba līmenis. Kopš otrā pasaules kara beigām bezdarba līmenis paaugstinās.
Bezdarbu dažreiz mēra kā personu skaitu, bet dažreiz to mēra procentos no visiem darbspējīgajiem. Katra persona, kas grib un ir spējīga strādāt, bet nav spējīga atrast darbu, tiek uzskatīta par bezdarbnieku. Bet ne vienmēr cilvēki, kas nestrādā ir arī bezdarbnieki. Piemēram, brīvprātīgu bezdarbnieku kā bezdarbnieku nevar ekonomiski raksturot. Viņš vispār vai ierobežotā laika posmā nav darba spēju piedāvātājs darbaspāka tirgū. Šī iemesla dēļ “brīvprātīgie” izslēdzami no to cilvēku loka, kuri varētu kļūt par potenciālajiem bezdarbniekiem, kas ieskaitāmi aktīvajā darba armijā. Nav tādas tirgus ekonomikas valsts, kur būtu vienīgi uzņēmēji. Visur ir darba devēji un darba ņēmēji, uzņēmēji un algotie darbinieki. Pēdējo ir krietni vairāk.
Kas tad nestrādā un darba spēku nepiedāvā?
1. Sievietes mātes, kas nolēmušas vismaz līdz noteiktam vecumam bērnus audzināt ģimenē.
2. Sievas, namamātes, kuru vīri spēj ģimeni pilnīgi nodrošināt.
3. Rantjē, cilvēki, kas nekur nestrādā, neveic arī pārvaldes funkcijas, bet it labi pārtiek no noguldījumu un parādzīmju procentiem, vērtspapīru dividendēm.
4. Zelta jaunatne, kas parazitē uz savu vecāku ienākumu rēķina.
5. Profesionālas mīļākās vai mīļākie.
6. Ilgstoši bezdarbnieki, kas zaudējuši ne tikai savu kvalifikāciju, bet arī cerību un velmi no jauna kļūt par darba ņēmējiem.
7. Hroniski alkoholiķi, narkomāni, ubagi, visi tie, ko dēvē par “skrandu proletāriešiem”, kas principā nevēlas strādāt un piedāvāt savu darbaspēku darbaspēju tirgū. Sestā un septītā grupa dažkārt saplūst.
Bezdarba tipi.
Bezdarbu var klasificēt dažādos veidos. To var sagrupēt pēc cilvēka personīgajām īpašībām, piemēram, pēc vecuma, dzimuma, iegūtās izglītības vai etniskās grupas. Bezdarbu var arī aprēķināt ņemot vērā ģeogrāfisko izvietojumu, nodarbošanās, pēc bezdarba ilguma vai arī pēc iemesliem, kāpēc ir bezdarbnieks. Vienmēr nav iespējams pateikt, kāpēc tieši kāda persona ir bez darba, bet ir iespējams uzzināt galveno iemeslu bezdarbībai un sagrupēt šos cilvēkus pēc bezdarba iemesliem.
Cikliskais bezdarbs
Cikliskais bezdarbs ir tad kad reālais GDP ir zem potenciā GDP. Ciklisko bezdarbu var mērīt kā starpību starb nodarbinātajām personām un personu skaitu, kurām vajadzētu būt nodarbinātam pie potenciālās izlaides. Kad nav cikliskais bezdarbs, neaizpildīto darba vietu daudzums ir vienāds ar bezdarbnieku skaitu. Šajā situāciju, viss esošais bezdarbs ir strukturāls vai arī frikcionāls un bezdarba līmenis ir tāds, kad reālais GDP ir vienāds ar potenciālo GDP.
Cilvēki, kas ir cikliski bezdarbnieki, grib strādāt pie esošajām algām, bet nav spējīgi atrast darbu.
Frikcionālais bezdarbs.
Nozīmīgs avots frikcionālajam bezdarbam ir jaunie cilvēki, kuri piebiedrojās darba spēkam un meklē darbu. Vēl viens avots ir cilvēki, kuri atstāj darbu. Daži darbu atstāj, jo viņi ir neapmierināti ar darba apstākļiem, bet daži tiek atlaisti. Lai kāds būtu tam iemesls, viņiem ir jāmeklē jauns darbs, kas paņem arī laiku. Personas, kas ir bezdarbnieki meklējot darbu ir frikcionāli bezdarbnieki. Normāls darba apgrozījums izraisa frikcionālo bezdarbu pat tad, kad ekonomika atrodas potenciālās izlaides punktā.
Strukturālais bezdarbs.
Strukturālā koriģēšana ekonomikā var izraisīt bezdarbu, kad preču pieprasījuma modelis mainās, tad arī mainās darba pieprasījuma modelis. Šādu bezdarbu varētu definēt kā nesaskaņotību starp darba spēka struktūru un darba pieprasījumu.
Piespiedu bezdarba veidi.
Pievēršoties piespiedu bezdarba veidiem, jāņem vērā, ka runa ir par tādu bezdarbu, kad darba devējs, vadoties pēc saviem apsvērumiem, galvenokārt ekonomiskiem, atbrīvo darba ņēmēju no turpmāko pienākumu izpildes.
1. Šim raksturojumam atbilst tehnoloģiskais bezdarbs. Jaunas tehnikas, tehnoloģijas un organizācijas ieviešana padara noteiktu strādnieku skaitu lieku. Vecā kvalifikācija var neatbilst jaunām prasībām, bet darbinieku pārkvalifikācija vienmēr nav iespējama.
2. Struktūras bezdarbs. Nobriedušas izmaiņas ražošanas un pakalpojumu struktūrā var būt avots līdzšinējā darba masveidu zaudēšanai. Izmaiņas Anglijas un citu valstu kurināmā bilancē noveda pie daudzu šahtu slēgšanas. Bezdarbnieku skaitu papildināja ne tikai ogļrači, bet arī visas ogļu nozares ražošanas un sociālās infrastruktūras darbinieki.
Visai dziļu struktūras krīzi pārdzīvo Latvija. Nozares, uzņēmumi, kas iepriekšējā gada desmitā apkalpoja PSRS tautsaimniecības kompleksu, zaudēja savu ekonomisko nozīmi, pircējus un pasūtītājus. Lielākā daļa uzņēmumu nebija konkurētspējīgi ne vietējā, ne Austrumu, ne Rietumu tirgū. Uzņēmumi apstājās, darbinieki palika bez darba.
3. Cikliskais bezdarbs, kas izpaužās darba ņēmēja masveida atlaišanā.
4. Bezdarbs, kas saistās ar ārējās konkurences rezultātu gan eksporta, gan importa jomā
5. Frikcijas bezdarbs var ieilgt, darba ņēmējs neatkarīgi no aktīviem meklējumiem jaunu darba vietu var neatrast. Sākotnēji brīvprātīgais frikcijas bezdarbs var pārvērsties piespiedu bezdarbā.
6. Daļējais bezdarbs, kad darba ņēmējs strādā nepilnu darba dienu vai nedēļu. Šī bezdarba forma var būt gan brīvprātīga, gan piespiedu
7. Slēptais bezdarbs. Šī forma šodien izplatīta Latvijā, kad faktiski nestrādājošie uzņēmumi atlaiž strādniekus ilgstošā atvaļinājumā vai arī juridiski no darba neatbrīvo, bet nemaksā ne algu darba ņēmējam, ne sociālo nodokli budžetam
8. Pavisam īpatnēja forma ir agrārais bezdarbs. Runa ir par ģimenēm, kuru īpašumā ir neliels zemes gabals un kuri to apsaimnieko. Bet visiem ģimenes locekļiem būtībā naudas nav.
ASV nodarbinātības līmenis ir paugstinājies ļoti strauji. Piemēram 1958. gadā 68 miljonu amerikāņu bija nodarbināti. Bet 1998. gadā nodarbināto bija mazliet zem 130 miljoniem. Iemesli tam ir augošais iedzīvotāju skaits valstī, arī sievietes sāk vairāk strādāt, tas ir piedāvājuma pusē. Pieprasījuma pusē, rodās arī daudz jaunas darba vietas. Protams, sektoros, kas nedod nekādu labumu, darba vietas pazūd, bet toties rodās arī daudzas jaunas darba vietas. Pat stabilās nozarēs daudzas firmas pazūd un arī daudzi jauni uzņēmumi tiek dibināti. Neto palielinājums nodarbinātībā ir starpība starp visām zaudētajām darba vietām un darbavietām, kas ir nākušas klāt.
Izmaiņas bezdarbā
Astoņdesmito gadu sākumā bezdarba līmenis bija ļoti augsts. Šis līmenis bija nemainīgi augsts daudzās attīstītās valstīs un sāka kristies tikai dekādes otrā pusē, bet arī ļoti lēni.
Ir divi bezdarba izmaksu veidi. Pirmais ir zaudējumi izlaidē, tas ir ja bezdarbnieks grib un ir spējīgs strādāt, bet nevar atrast darbu, tātad viņš ir resurss, kas netiek izmantots un izlaide, kas nav saražota ir zaudēta. Un otrais ir zaudējumi, ko bezdarbnieki nodara valstij, tas ir bezdarbnieki saņem pabalstus par neko nedarīšanu un tas nes zaudējumus valstij.
Darba tirgus plūsmas.
Mēs zinam, ka daudzas darba vietas tiek likvidētas katru gadu, bet to vietā rodās arī daudzas jaunas darba vietas un rodās jaunas firmas, kuras arī piedāvā jaunas darba vietas. Parasti darba tirgū skatās uz kopējās nodarbinātības un bezdarba ainu, retāk nekā uz darba vietu iznīcināšanu un jaunu darba vietu radīšanu. Tas ļoti bieži var novest pie nepareiziem secinājumiem.
Piemēram, 1996. gada decembrī bezdarba līmenis ASV bija 5.3 procenti, bet 1997. gada decembrī bija 4.7 procenti. Ši izmaiņa parāda, ka nodarbinātības līmenis palielinājās par 2.9 miljoniem, bet tajā pat laikā darba spēks palielinājās par 2.1 milijonu cilvēku. Tātad īstenība bezdarba līmenis īstenībā pazeminājās par 800,000. Tas parāda, ka būtu kļūdaini uzskatīt, ka bezdarba līmenis pazeminājās par sešām desmitdaļām no procenta. 1997. gadā katru mēnesi vidēji 4 miljoni bezdarbnieki atrada darbu. Tajā pašā laikā tikai mazliet vairēk nekā 3.9 miljoni kļuva par bezdarbniekiem. Un gada laikā ši starpība panāca, ka bezdarbs samazinājās par 800.000.
Minimālā darba alga un bezdarbs.
Arodbiedrības parasti aktīvi cīnās par minimālās darba algas noteikšanu un tās palielināšanu, bet monetārisma teorijas censoņi vēršas pret minimālās algas deklarēšanu. Iebildumi ir divi: pirmkārt, darba algas līmenis pēc darba devēja un darba ņēmēja brīvas vienošanās. Tās pamats – darbaspēkā piedāvājuma un pieprasījuma samērs, tātad tirgus mehānisms bez adminstratīvām stutēm; otrkārt, minimālā darba alga palielima bezdarbu. Pierādījums šādai tēzei balstās uz atziņu, ka augstāka darba alga samazina pieprasījumu pēc darbarokām, tātad veicina bezdarba pieaugumu, augstāku bezdarba normu. Izvirzās jautājums, kāpēc daudzās attīstītās tirgus ekonomikas valstīs arodbiedrības bezdarba mazināšanas nolūkā neizvirza prasību atcelt adminstratīvi noteikto minimālo darba algu?
Šinī problēmā arodbiedrības saduras ar dilemmu: augstāka darba alga vai lielāks bezdarbs. Jautājums skatāms kompleksi. Minimālā darba alga ir visas algu sistēmas līmeņa pamatu pamats. No šī minimālā lieluma atkarīgs daudzu darba ņēmēju izpeļņas lielums.
Bezedarba sekas
Bezdarbs visupirms nozīmē, ka netiek pilnībā izmantots, daļēji paliek dīkā “cilvēciskais kapitāls”, viens no aktīviem ražošanas resursiem. Tādējādi reālais kopprodukts ir mazāks par potenciālo, kas samazina iedzīvotāju patēriņa un uzņēmējiem investīcijas iespējas. Pastāvot ilgstošam bezdarbam, tiek zaudētas darba iemaņas un kvalifikācija. Rodas neatgriezeniski tautsaimnieciski zaudējumi lielos apmēros.
Vislielākais cietējs ir pats bezdarbnieks, viņa ģimene. Diendienā no rīta celties ar apziņu, ka tev nav jāiet darbā, ka tavas darba iemaņas, zināšanas, kvalifikācija nav sabiedrībai vajadzīgas, tas morāli nospiež cilvēku, negatīvi iespaido bezdarbnieka psihi, gaisotni ģimenē. Nemitīgi moka jautājums, “ko diena nākamā mums sola”, neziņa, kad bezdarbs beigsies. Rodas problēmas ar bērnu maksas izglītošanu. Tā ir realitāte, ka tirgus ekonomikas apstākļos cilvēki visvairāk baidās no bezdarba morālu apstākļu dēļ.
Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka līdz 1999.gada 1.oktobrim valstī reģistrēti 116,7 tūkst. aktīvi darba meklētāji (1999.g. 1.septembrī – 120,0 tūkst.). Par bezdarbniekiem atzīti 114,3 tūkst. cilvēku, jeb 9,5% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem (1999.g. 1.septembrī - attiecīgi 117,6 tūkst. un 9,8%). 1998.gada 1.oktobrī valstī reģistrēti 97,1 tūkst. aktīvi darba meklētāji, bet par bezdarbniekiem atzīti 92,9 tūkst.
Joprojām vairāk nekā puse no bezdarbnieku kopējā skaita (58%) ir sievietes. Ilgāk nekā gadu darbu nevarēja atrast 31,4 tūkst. cilvēku (1998.gada 1.oktobrī – 29,1 tūkst.). Salīdzinot ar 1999.gada 1.janvāri ilgstošo bezdarbnieku skaits ir pieaudzis par 2,1 tūkst. cilvēku.
1999.gada janvārī bezdarbnieka statuss tika piešķirts 10,7 tūkst. cilvēku, februārī – 10,5 tūkst., martā – 11,7 tūkst., aprīlī – 10,0 tūkst., maijā – 9,0 tūkst., jūnijā – 9,1 tūkst., jūlijā – 9,4 tūkst., augustā – 8,8 tūkst., septembrī –9,2tūkst.
Bezdarbnieka statusu septembrī zaudējuši 12,7 tūkst. cilvēku, no tiem 38,1% atraduši darbu paši vai ar Nodarbinātības valsts dienesta palīdzību, bet 55,4% to zaudējuši, jo nepildīja likumdošanā paredzētos bezdarbnieka pienākumus.
Visaugstākais bezdarba līmenis 1999.gada 1.oktobrī bija šādos valsts rajonos: Rēzeknes rajonā – 29,0%, Balvu – 23,6%, Krāslavas – 23,4%, Preiļu – 22,7%, Daugavpils – 20,8%, Ludzas – 19,8%, Liepājas 14,8%, Jēkabpils – 14,5%. Tāpat kā iepriekš arī 1999.gada 1.oktobrī vairāk nekā puse bezdarbnieku (53%) bija vecumā no 30 līdz 50 gadiem, bet gandrīz katrs septītais bezdarbnieks (15%) bija jaunietis līdz 25 gadiem. Tikai 8% bezdarbnieku nav iepriekšējās darba pieredzes. Bezdarbnieku sadalījums pa profesijām liecina, ka visvairāk reģistrēto bezdarbnieku ir vienkāršo profesiju pārstāvji, kuru pamatuzdevums ir veikt nekvalificētus darbus karjeros, būvniecībā, lauksaimniecībā, medniecībā, zvejniecībā, rūpniecībā un citur - 29,2 tūkst. cilvēku jeb 26% no kopskaita. Savukārt vismazāk bezdarbs skāris augstākas kvalifikācijas profesiju grupu – likumdevējus, valsts amatpersonas un vadītājus – to skaits ir tikai 3,2 tūkst. cilvēku, kas veido 3% no bezdarbnieku kopskaita. Būtiski nav mainījies bezdarbnieku sadalījums pēc izglītības līmeņa – tikai 7% bezdarbnieku ir augstākā izglītība. Visvairāk bezdarbnieku - 31% ir ar vidējo vispārējo izglītību, bet ar pamata vai nepabeigtu pamatizglītību - 23%. Tas liecina, ka augstāko izglītību ieguvušie spēj labāk orientēties situācijā un var vieglāk atrast darbu. 1999.gada 3.ceturksnī ar Nodarbinātības valsts dienesta norīkojumu uz profesionālo apmācību vai pārkvalificēšanos bija nosūtīti 0,4 tūkst. cilvēku, bet algotos pagaidu sabiedriskajos darbos iesaistīti 3,4 tūkst. cilvēku.
Valsts sociālās apdrošināšanas fonda informācija liecina, ka 1999.gada septembrī tiesības saņemt bezdarbnieka pabalstu bija 48,1 tūkst. cilvēku jeb 41% no bezdarbnieku kopskaita. 1999.gada septembrī bezdarbniekiem piešķirti izmaksai pabalsti kopumā par 2,30 milj. latu jeb vidēji vienam bezdarbniekam - Ls 47,81.
BEIGAS
Izmantotā literatūra: Georgs Libermanis “Makroekonomikas teorija un Latvijas attīstības problēmas II”
Centrālā Statistikas Biroja dati
