Реферат Latvijas iedzоvotвji un to nodarbinвtоba
Работа добавлена на сайт bukvasha.net: 2015-10-28Поможем написать учебную работу
Если у вас возникли сложности с курсовой, контрольной, дипломной, рефератом, отчетом по практике, научно-исследовательской и любой другой работой - мы готовы помочь.
Предоплата всего
от 25%
Подписываем
договор
Latvijas Lauksaimniecības Universitāte
Ekonomikas fakultāte
Kursa darbs statistikā
Latvijas iedzīvotāji un to nodarbinātība
Darba veicējs: Ilva Buldinska
3. kursa studente
matr. Nr.
Jelgava
Saturs
| Ievads 1.Iedzīvotāji 1.1.Dzimstība 1.2.Mirstība 1.3.Lauki un pilsētas 1.4.Reģionālais sadalījums 1.5.Dzimums un vecums 1.6.Etniskā izcelsme 1.7.Pilsonība Secinājumi 2.Nodarbinātība un darba apstākļi 2.1.Nodarbinātie 2.2.Nodarbinātie pēc vecuma 2.3.Nodarbināto struktūra 2.4.Profesionālais stāvoklis un izglītības līmenis 2.5.Darba stundas un darba grafiks 2.6.Darba apstākļi 2.6.1.Fiziskā darba vide 2.6.2.Organizatoriskā darba vide Secinājumi Izmantotās literatūras saraksts | 3 4 5 5 6 6 7 9 10 12 13 13 15 16 19 20 22 22 26 30 31 |
Ievads
Latvijai dzīves apstākļu pētījums ir īpaši svarīgs, jo tā atrodas grūtā pārejas procesa pašā vidū. Ekonomiskās aktivitātes [U1] samazināšanās izraisītās dzīves pastākļu pārmaiņas, šķiet, radīs visai nopietnas problēmas gan mājsaimniecībām, gan atsevišķiem indivīdiem. Dzīves apstākļu pētījumam var būt ievērojama loma pārejas perioda sociālo problēmu atklāšanā visdažādākajās dimensijās un visos iedzīvotāju slāņos.
Sākotnējais dzīves apstākļu pētījumu mērķis Latvijā bijas savākt trūkstošos datus par indivīdu un grupu relatīvo stāvokli tādās sfērās kā veselības aizsardzība, izglītība, atpūta un darba apstākļi.Lai gan par šīm sfērām ir pieejami svarīgi dati, tomār unikāls dzīves apstākļu pētījuma ieguldījums ir tas, ka šīs dimensijas var analīzēt kopsakarībās, lai atklātu sakarības starp sociālajiem komponentiem. No tā izriet, ka dažādās dimensijās ir iespējams idenficēt grupas, kurām raksturīgi īpši nabadzīgi dzīves apstākļi. Tā kā šis ziņojums akcentē nevienlīdzību sociālo grupu starpā, tad var cerēt, ka būs iespējams to izmantot kā svarīgu līdzekli sociālājā politikā.
1.Iedzīvotāji
Tā ir vispārzināma patiesība, ka dzīves apstākļi sabiedrībā parasti atšķiras atkarībā no vecuma, dzimuma, ģimenes stāvokļa un dzīves vietas. Tātad iedzīvotāju skaits un struktūra ir svarīgs fona mainīgais lielums, raksurojot un analizējot dzīves apstākļus. Faktori,kas ietekmē cilvēku labklājību, svarīguma ziņā būs atšķirīgi dažādos iedzīvotāju slāņos.
1935.gadā tautas skaitīšanā Latvijā reģistrēja 1906000 iedzīvotāju. Šis skaits samazinājās Otrā pasaules kara laikā, tad daudzi iedzīvotāji cieta no terora, deportācijām vai arī tika nogalināti. Turpmākie gadi iezīmēja sākumu ilgstōšam liela mēroga imigrācijas periodam Latvijas Republikā. Pēc Otrā pasaules kara Latvijā bija visstraujākais iedzōvotāju pieaugums Eiropā.1989.gadā iedzīvotāju skaits bija palielinājies līdz 2667000. Tas bija vislielākais iedzīvotāju skaits, kāds jebkad dzīvojis Latvijas teritorijā. Kopš tā laiks tas ir nedaudz samazinājies, it īpaši migrācijas rezultātā.
1.1.Dzimstība. Latvijā dzimstības līmenis parasti ir bijis zems, pēckara gados ievērojami atpaliekot no Padomju valsts vidējā līmeņa. 1965.gadā dzimstības līmenis noslīdēja līdz 13.8. Pretstatā tam vidējais līmenis Padomju Savienībā 60.gadu vidū bija vairāk nekā 18. Latvijā dzimstības līmenis arī 70. gados saglabājās zems, mazliet pieaugot 80.gados un 1986.gadā sasniedzot 16.1 uz 1000 iedzīvotājiem. Tomēr kopš tā laika dzimstības līmenis atkal ir szmazinājies, 1994.gadā noslīdot līdz 9.5 uz 1000 iedzīvotājiem.
Attēls.1.Latvijas iedzīvotāji 1935. – 1994.gadā,tūkst.
1.2.Mirstība. Latvijas iedzīvotāju novecošana atspoguļojas relatīvi augstajā mirstības līmenī, nenovēršot vecuma struktūras ietekmi. Tas palielinājās no 11.3 1970.g. līdz 12.8 1980.g. 1991.g. mirstības līmenis bija 13.1, un tas jau bija pārsniedzis dzimstības līmeni. Tas nozīmē, ka Latvijā pirmo reizi bija negatīvs dabiskais pieaugums. Turpmākajos gados šī tendence arvien pastiprinājās, un 1994.g. mirstības līmenis strauji pieauga līdz 16.4 uz 1000 iedzīvotājiem. Mirstības līmeņa kāpumu izraisīja ne tikai iedzīvotāju novecošanās, bet arī paredzamā mūža ilguma szmazināšanās visās vecuma grupās.
2.Attēls. Dzimstības un mirstības līmenis uz 1000 iedzīv.(1940. – 1994.g.)
Migrācija. Kā jau iepriekš tika minēts līdz pat 80.gadu beigām dabiskā pieauguma līmenis Latvijā ir bijis zems, bet iedzīvotāju mehāniskais pieaugums, ko izraisīja plašā mēroga migrācija, - iespaidīgs.
1.3.Lauki un pilsētas. Vidējais blīvums Latvijā ir apmēram 41 uz 1km2. Tomēr iedzīviotāju sadalījums ir diezgan nevienmērīgs. Apmēram puse dzīvo Rīgas aglomerātā ( Rīga, Jelgava, Jūrmala un citas tuvējās pilsētas un pagasti 40 – 70 km rādiusā ), kas veido tikai 6% no Latvijas teritorijas. Iedzīvotāju blīvums lielākajā daļā Rīgas teritorijas ( neieskaitot Rīgas pilsētu ), kas veido lielāko aglomerāta daļu, ir 48 cilvēki uz 1 km2. Mazākais blīvums ie sastopams Kurzemē – Ventspils rajonā, kur tas ir 6 cilvēki uz 1 km2 .
Pētījuma dati apstiprina, ka 70% iedzīvotāju dzīvo pilsētās, bet 30% lauku apvidos. Viena trešdaļa iedzīvotāju dzīvo galvaspilsētā Rīga.
18% iedzīvotāju dzīvo relatīvi lielās pilsētās ar iedzīvotāju skaitu no 40000 līdz 120000. 19% iedzīvotāju dzīvo mazpilsētās.
1.4.Reģionālais sadalījums. Latvija tradicionāli ir sadalīta četros reģionos.
Kurzeme ir Latvijas dienvidrietumu reģions, un Zemgale ir centrālais dienvidu reģions.Kurzeme ir diezgan reti apdzīvota, izņemot divas ostas pilsētas – Liepāju un Ventspili. Zemgale ir vairāk apdzīvota, un šajā reģionā atrodas Jelgava.
Lielākais Latvijas reģions ir Vidzeme, kas aizņem valsts un ziemeļu un centrālo daļu. Bez Jūrmalas pilsētas, kas atrodas tieši ārpus Rīgas, Vidzemē nav nevienas lielas pilsētas, un vairums šī reģiona iedzīvotāji dzīvo mazpilsētās un lauku rajonos.
3.attēls parāda Latvijas iedzīvotāju sadalījumu pēc reģioniem un pēc apmešanās vietas tipa katrā reģionā. Latgale un Kurzeme ir līdzīgas tajā ziņā, ka apmēram 40% to iedzīvotāji dzīvo lielajās pilsētās un lauku apvidos, bet mazāk nekā 20% dzīvo mazpilsētās. Zemgalē un īpaši Vidzemē mazpilsētās dzīvojošo īpatsvars ie nedaudz mazāks un šajos divos reģionos ir arī daudz lauku iedzīvotāju.
3.attēls. Latvijas iedzīvotāji pēc reģionālā dalījuma un urbanizācijas pakāpes, procentos
1.5.Dzimums un vecums. 1994.gadā no 2.6 milj. Latvijas iedzīvotāju 46.3% bija vīrieši un 53.7% – sievietes.
Būtisko atšķirību vīriešu un sieviešu skaita ziņā var izskaidrot ar to, kas Vīriešu paredzamais mūža ilgums ir daudz mazāks sieviešu paredzamais mūža ilgums. Pēc pēdējiem aprēķiniem (1994.g.) sievietes vidēji par 12 gadiem ilgāk nekā vīrieši.
Dažādu vecumu grupu sadalījums pēc dzimuma parādīts 4.attēlā. Lai gan paredzamā mūža ilgums sievietēm ir nedaudz samazinājies kopš tā pieauguma 80.gadu beigās, kritums nav tik iespaidīgs, kāds tas bijis vīriešiem.
Var būt vairāki iemesli, kāpēc vīieši tiek vairāk skarti nekā sievietes. Tā kā vīrieši bijuši atbildīgi par ģimenes materiālo labklājību, aizvien pieaugošā nedrošība darba tirgū un citās labklājības sfērās vīriešus vairāk ietekmējusi nekā sievietes. Arī pieaugošais tabakas un alkohola patēriņš nevienmērīgi sadalās starp dzimumiem,kas var ietekmēt paredzamo mūža ilgumu.
Visvecākie iedzīvotāji, izņemot Rīgu, ie sastopami Latvijas austrumu reģionā – Latgalē, kur ir mazāks skaits bērnu nekā pārējos trijos reģionos.
Lauku apvidos ir lielāks jaunu cilvēku īpatsvars nekā pilsētās . Pilsētās 20% iedzīvotāji ir jaunāki par 16 gadiem, bet lauku apvidos to īpatsvars ir 27%.
4.attēls. Latvijas iedzīvotāji pēc vecuma grupām un dzimuma 1994.gadā, tūkst.
1.6.Etniskā izcelsme. Lai gan Latvijas valsts ir nosaukta galvenās Latvijā dzīvojošās etniskās grupas vārdā, etniskie latvieši veido 55% no kopējā iedzīvotāju skaita valstī.
Masveida idustrializācija republikā pilnīgi pārveidoja etnisko sastāvu Latvijā. Darbaspēka trūkuma dēļ rūpnieciskās ražošanas ekspansiju Latvijā nodrošināja gan strādnieki, gan inzēniertehniskais personāls no citām, galvenokārt austrumslāvu republikām. Tādējādi latviešu īpatsvars republikas iedzīvotāju kopskaitā līdz 1959. gadam bija pazeminājies līdz 62%, un tas turpināja kristies arī 60. un 70.gados. 1989.gadā latviešu īpatsvars bija pazeminājies līdz 52%. Pēc VSK 1994.gada aprēķiniem latviešu īpatsvars pašlaik atkal ir palielinājies līdz 55%.
Nelatviešu reģionālais sadalījums. Kā rāda 5.att., vairums nelatvieši ir austrumslāvi, galvenokārt krievi, kas Latvijā apmetušies jau ļoti sen, kaut gan lielākā daļa pašreiz Latvijā dzīvojošo krievu ir iebraucēji. Pārējās etniskās grupas ir mazākas, ietverot lielu skaitu baltkrievu un ukraiņu, kā arī poļu un lietuvieљu.
Izņemot galvaspilsētu Rīgu, Latgale ir vienīgais Latvijas reģions, kurā latvieši ir absolūti mazākumā.
5.attēls. Etniskā struktūra pēc rajoniem un urbanizācijas līmeņa, procentos
1.7.Pilsonība. Viens no visstrīdī gākajiem jautājumiem Latvijā, kopš tā atguva neatkarību, ir bijis par tiesībām uz Latvijas pilsonību.
Pēc pētījuma datiem, kas balstās uz informāciju par 95% iedzīvotāji, kas bija iedzīvotāju reģistrā, 73% iedzīvotāju bija Latvijas pilsoņi, bet 27% bija nepilsoņi. Ja no etniskajiem latviešu pilsoņiem bija 98%, tad krievi veidoja 40%, un vidēji 31% pilsoņu bija pārējo Latvijas etnisko grupu pārstāvji.
6.attēlā īpaši uzskatāmi atspoguļo krieviem raksturīgo tendenci. Divas trešdaļas lauku apvidos dzīvojošo krievu ir pilsoņi. Tas ir pierādījums, ka krievu iedzīvotāji ir relatīvi stiprāk iesakņojušies Latvijas laukos.
6.attēls. Pastāvīgo nelatviešu iedzīvotāju īpatsvars, kuriem ir Latvijas pilsonība, pēc urbanizācijas līmeņa, procentos
7.attēls rāda, ka pilsoņu īpatsvars dažādās etniskajās grupās Latvijā dažādos reģionos ie ļoti atšķirīgs. Latgales lauku apvidos 90% vietējo krievu ir pilsoņi.
7.attēls.Iedzīvotāju īpatsvars, kuriem ir Latvijas pilsonība, pēc reģioniem un etniskās piederības, procentos
Secinājumi.
Pašreizējo demogrāfisko situāciju Latvijā ir ietekmējuši Padomju okupācijas pieci gadu desmiti. Vērtējot pēc perspektīvajiem dzīves apstākļiem, pašreiz visaugstākajiem vidējā vecuma rādītājiem Eiropā. Aktīvā darbaspēka lielumam ir liela nozīme, jo, tam samazinoties, būs mazāk cilvēku, kas varēs atbalstīt pieaugušo nestādājošo iedzīvotāju skaitu. Lai gan valdības politikas programmas ir virzītas uz ģimenes palielināšanu un dzimstības līmeņa paaugstināšanu, taš nevarēs panākt lielu efektu, ja neuzlabosies dzīves apstākļi.
2.Nodarbinātība un darba apstākļi.
Nav šaubu, ka darbs ir viena no vissvarīgākajām cilvēka aktivitātēm. Parasti tas galvenais iztikas iegūšanas avots. Darba uzdevuma pildīšana un sociālā vide indivīdam dod iespēju sevi attīstīt, savu personību. Tāpēc darba zaudēšana var radīt ne tikai dzīves apstākļu pasliktināšanos, bet arī citas nopietnas sociālās sekas.
Kopр Latvijas 1990.gada maija tika atjaunota neatkarība, tautsaimniecībā ir notikušas lielas pārmaiņas, kas ir ietekmējušas arī nodarbinātību. Vairāku iemeslu dēļ no 1991. – 1995.gadam kopējais iedzīvotāju skaits ir samazinājies par 138 tūkst., noslīdot līdz 2,53 milj., bet to skaits darbspējas vecumā ir samazinājies vēl straujāk – 1991.gada sākumā tas bija 1,53 milj., bet 1995.gada sākumā - vairs tikai 1,44 milj.
Lai gan ir notikušas ievērojamas pārmaiņas demogrāfiskajā stuācijā, vislielāko ietekmi uz nodarbinātību Latvijā ir atstājusi tautsaimniecības pārveidošana. Līdz ar pārmaiņām makroekonomiskajā līmenī, ieskaitot produkcijas izlaides samazināšanos, ir vērojama bezdarba palielināšanās. Latvijā pašreiz notiek pāreja uz tādu darba tirgu, kas balstās uz tirgus attiecībām, liekot lielāku uzsvaru uz pieprāsījumu, nekā uz piedāvājumu. Tā rezultātā daudziem Latvijā ražotiem izstrādājumiem ir mazs pieprasījums to zemās kvalitātes un augsto ražošanas izmaksu dēļ.
Daži eksperti uzskata, ka līdz ar nesen uzsākto lielo un vidējo uzņēmumu privatizāciju ir paredzama tālāka bezdarba līmeņa paaugstināšanās.
Šai nodaļā aplūkots bezdarbs Latvijā 1994.gada vasaras beigās, liekot uzsvaru uz divām galvenajām iedzīvotāju grupām, kas aptver tos, kuri dargaspēka tirgū un tos, kuri ir ārpus darbaspēka tirgū.
Ir svarīgi atzīmēt, ka bezdarbs pēc SCO (Starptautiskā Darba Organizācija) definīcijas precīzi neatbilst bezdarba definīcijai Latvijas likumos.
2.1.Nodarbinātie.
Latvijas darbaspēks. Kopš 1991.gada iepriekš minēto demogrāfisko un ekonomisko pārmaiņu dēļ ir vērojama tā samazināšanās. Pēc oficiālās Latvijas statistikas pēdējo četru gadu laikā nodarbināto skaits ir samazinājies vairāk nekā par 200 tūkst., un 1994.gadā tas bija 1,21 miljoni. 1989.gadā oficiāli aktīvo iedzīvotāju īpatsvars, kas saņēma ienākumus par darbu, tautsaimniecībā veidoja 56 – 57 %, bet 1994.gadā šis skaitlis bija samazinājies līdz 47%.
Pētījumi rāda, ka 45% no personām, kas vecākas par 15 gadiem ir nodarbināti. Tas attiecas arī uz 61% darbspējas vecuma (15 – 54 gadiem sievietēm, 15 – 59 gadiem vīriešiem) personām. 7.1. tab.
Viens no galvenajiem iemesliem pēc starptautiskajiem standartiem relatīvi augstajam nodarbinātības līmenim ir ārkārtīgi lielais strādājošo sieviešu īpatsvars. Augsts sieviešu nodarbinātības līmenis joprojām ir ļoti svarīgs, jo ģimenei pašreizējos ekonomiskajos apstākļos ir grūti iztikt no vienas algas. Pēc apsekojuma datiem, sievietes veido 51% no darbaspēka, un tas precīzi atbilst darbspējas vecuma iedzīvotāju īpatsvaram iedzīvotāju kopskaitā. 7.1. att. Parāda, ka sievieрu, kuras ir sasnieguљas pensijas vecumu, īpatsvars (33%) ir lielāks nekā attiecīgā vecuma vīriešu īpatsvars (16%). To var lielā mērā izskaidrot ar zemāku oficiālo pensijas vecumu sievietēm (55 g.), salīdzinot ar vīriešiem (60 g.), un arī ar to, ka sievietēm ir garāks paredzamais mūža ilgums nekā vīrieљiem.
1.tabula rāda, ka nodarbinātības līmenis vīriešu un sieviešu darbspējas vecumā ir gandrīz vienāds. Nodarbinātības stāvoklis laukos nedaudz citādāks nekā pilsētās, kaut gan starbība nav ievērojama. Pilsētās strādā 63% darbspējas vecuma iedzīvotāju, bet laukos atbilstošais īpatsvars ir 58%.
1.tabula. Nodarbināto īpatsvars pēc dzimuma un pēc dalījuma pilsētās un laukos, procentos no darbspējas vecuma iedzīvotājiem un vecākiem
| | Darbspējas vecuma iedzīvotāji | Virs darbspējas vecuma iedzīvotāji | ||||
| kopā | vīrieši | sievietes | kopā | vīrieši | sievietes | |
| Pilsētasun lauki kopā Tai skaitā: pilsētas lauki | 61 63 58 | 62 65 57 | 61 62 58 | 16 11 8 | 15 17 11 | 8 9 7 |
Lai gan pensijas vecums Latvijā ir diezgan zems, samērā maz cilvēku turpina strādāt pēc tā sasniegšanas. Tikai 8% sievietes pēc 55 gadu vecuma strādā algotu darbu, bet attiecīgais vīriešu īpatsvars ir 15%.
2.2.Nodarbinātie pēc vecuma. Aplūkosim tuvāk nodarbinātības līmeni Latvijā dažādās vecuma grupās. 8.attēls rāda, ka nodarbinātības līmenis jauniešu vidū ir diezgan zems, galvenokārt tāpēc, ka ievērojama daļa jauniešu vecumā no 15 – 19 gadu vēl apmeklē skolu. Vēl viens iemesls jaunu vīriešu lielākam īpatsvaram darbaspēkā varētu būt tas, ka pašreizējie ekonomiskie apstākļi ir devuši viņiem labākas iespējas atrast darbu, bet jaunām sievietēm bieži vien nepieciešama diezgan laba izglītība, lai atrastu darbu.
Atšķirība starp dzimumiem šajā ziņā izzūd apmēram 40 gadu vecumā, un līdz pensijas vecuma sasniegšanas ekonomiski aktīvo sieviešu īpatsvars ir lielāks. Šajā sakarā interesanti ir atzīmēt, ka sieviešu vidū nodarbinātības līmenis pakāpeniski pieaug līdz 45 – 49 gadu vecumu, bet vīriešu nodarbinātības līmenis visaugstākais ir 30 – 34 gadu vecumam, vēlāk tas pakāpenski samazinās.
8.attēls. Nodarbinātības līmanis pēc vecuma un dzimuma, procentos
Latvijā pašreizējais pensijas vecums ir 60 gadi. Attēls sniedz papildu informāciju par nodarbināto vīriešu un sieviešu īpatsvaru pensijas vecumā. Pēc Latvijas oficiālajiem statistikas datiem, 1990.gadā nodarbināti bija viena trešdaļa vecuma pensionāru. Var secināt, ka pēdējo gadu laikā ir vērojama strauja pensijas vecuma iedzīvotāju nodarbinātības samazināšanās. Attēls rāda, ka vīrieši savas darba gaitas beidz vēlāk nekā sievietes. Cilvēki, kas ieņem augstus amatus, mēdz strādāt arī pēc pensijas vecuma iestāšanās, un tas ir raksturīgs gan vīriešiem, gan sievietēm. Tā kā vīrieši darba dzīves laikā ieņem augstākus amatus nekā sievietes, tad tas var būt viens no iemesliem, kāpēc pēc pensijas vecuma iestāšanās vairāk vīriešu nekā sieviešu. 8.attēls gan neparāda to, ka Latvijā pašreizējos ekonomiskajos apstākļos daļa gados vecāku cilvēku ir spiesti darboties neformālās ekonomikas jomā.
2.3.Nodarbināto struktūra. Dažu pēdējo gadu laikā nodarbināto sadalījums starp valsts uzņēmumiem, uzņēmējsabiedrībām ( ieskaitot lauksaimnieciskās statūtsabiedrības ) un privāto sektoru ir ievērojami izmainījies. Jāatzīmē, ka 1994.gadā valsts un pašvaldību uzņēmumiem joprojām bija liela loma tautsaimniecībā, jo lielo uzņēmumu privatizācija vēl nenoritēja pietiekoši strauji.
9.attēls. Nodarbinātie pēc uzņēmējdarbības veida 1990. – 1994.gadā, tūkst.
Apsekojuma dati apstiprina 9.attēlā redzamo tendenci. Tikai mazliet vairāk nekā puse nodarbināto respondentu joprojām strādāja valsts uzņēmumos, nedaudz vairāk par ceturtdaļu – privātuzņēmumos un 10% bija pašnodarbinātie. Turklāt 5% strādāja kādā kooperatīvā un4% bija nodarbināti kopuzņēmumos, kurus bija nodibinājuši Latvijas un ārzemju uzņēmumi. Sievietes biežāk nekā vīrieši strādā valsts sektorā (attiecīgi 59% un 44%), privātuzņēmumos ir vīriešu pārsvars ( attiecīgi 32% un 21% ).
2.tabula rāda nodarbināto sadalījumu pēc darbības veida. Nodarbinātības struktūra šeit nedaudz atšķiras no tās, ko parāda oficiālā statistika, jo pēdējā iekļauj tikai algotos darbiniekus, bet dzīves apstākļu pētījuma dati ietver visus, kas veic kādu ekonomisko darbību. 2.tabula parāda arī to, ka apmēram viena piektdaļa nodarbināto strādā apstrādājošā rūpniecībā un celtniecībā.
2.tabula. Nodarbināto sadalījums pēc darbības veida, procentos
| | Īpatsvars,% |
| Visi nodarbinātie kopā tai skaitā: ü Tirdzniecībā un pakalpojumos ü Veselības aizsardzībā, izglītībā/zinātnē, sociālajā apdrošināšanā ü Lauksaimniecībā, mežsaimniecībā, zvejniecībā ü Vieglajā/pārtikas rūpniecībā ü Celtniecībā ü Ieguves/smagajā rūpniecībā ü Valsts pārvaldē/pašvaldībās ü Enerģētiskā, gāzes un ūdens apgādē ü Kultūrā un mākslā ü Bruņotajos spēkos, policijā ü Finansēs, apdrošināšanā, starpnieku operācijās ü Citos darbības veidos | 100 18 18 16 8 6 3 3 3 2 2 1 10 |
Interesants atklājums ir tas, ka liels iedzīvotāju īpatsvars strādā pakalpojumu sektorā, kas pēdējo piecu gadu laikā strauji attīstījies. Tas atspoguļojas arī iekšzemes kopprodukta struktūrā. 1991.gadā pakalpojumu sektora īpatsvars iekšzemes kopproduktā veidoja 32%, bet 1994.gadā tas jau bija pieaudzis līdz 52%.Tajā pašā periodā apstrādājošās rūpniecības īpatsvars samazināsās no 37% līdz 20%. Vispārējā tautsaimniecības lejupslīde šo tendenci var izskaidrot daļēji. Acīmredzot, arī darba tirgus piemērojas jaunajiem apstākļiem, jo ir vērojams pieprasījums pēc strādājošiem, kuri ar jaunām zināšanām un labām darba iemaņām varētu ieņemt darba vietas tirgus ekonomikas apstākļos. Laika posmā no 1990. Līdz 1994.gadam vienlaicīgi ar pakalpojumu sektora attīstīšanaos kopējais nodarbināto skaits apstrādājošajā rūpniecībā un celtniecībā, kur nodarbinātības līmenis bija pārmērīgi augsts, ir būtiski samazinājies.
10.attēls atspoguļo nodarbināto sadalījumu pa dažādiem darbības veidiem pēc dzimuma. Interesanti, ka vieglajā rūpniecībā un pakalpojumu sektorā sieviešu īpatsvars ir lielāka nekā vīriešu īpatsvars, tas ir lielāks arī veselības aizsardzībā, izglītībā un apdrošināšanā.
10.attēls. Nodarbinātie pēc darbības veida un dzimuma, procentos ( vidējais sadalījums: vīrieši – 49%,sievietes – 51%).
Paskaidrojumi:
Celtniecība – 1 Valsts pārvalde/pašvaldības -11
Bruņotie spēki, policija – 2 Veselības aizasrdzība, izglītība/
Enerģētika, gāzes un ūdens apgāde – 3 zinātne, soc.apdroš. - 12
Lauksaimniecība, mežsaimniecība, zvejniecība – 4
Transports, pārvadājumi un sakari - 5
Ieguves/smagā rūpniecība – 6
Finanses, apdrošināšanas, starpnieku operācijas – 7
Vieglā/pārtikas rūpniecība – 8
Kultūra un māksla – 9
Tirdzniecība un pakalpojumi – 10
2.4.Profesionālais stāvoklis un izglītības līmenis. Pētījuma rezultāti rāda, ka cturtdaļas no nodarbinātajiem ir ierindas darbinieki, 19% - pieder pie dažādu līmeņu vadītājiem un 6% ir pašnodarbinātie.
Nodarbināto sadalījums pēc kategorijām ir parādīts 3. tabulā, kurā var redzēt deviņu kategoriju sadalījumu pēc dzimuma. Vīriešu īpatsvars ir lielāks tādās ktegorijās kā mašīnu operatori un amatnieki, kā arī vadītāji. Daudz sieviešu ir kantora darbinieces.
3.tabula. Nodarbinātie pēc dzimuma un profesiju grupām, procentos no nodabinātajiem 18 gadu vecumā un vairāk
Profesiju grupa | Ipatsvars kopējā nodarbināto skaitā | Sieviešu īpatsvars | Vīriešu īpatsvars |
| Vadītāji Speciālisti Tehniskie darbinieki Kantora darbinieki Pakalpojumu sfēras darbinieki Lauksaimn-bā strādājošie Amatnieki Mašīnu operatori Vienkāršo profesiju pārstāvji Kopā(vidēji) | 9 13 13 7 11 6 16 12 14 100 | 39 70 72 86 80 46 16 22 55 52 | 61 30 28 14 20 55 84 78 45 48 |
Viens no galvenajiem darbaspēka kvalitātes rādītājiem ir izglītības līmenis. Visaugstākais izglītības ir vērojams speciālistu vidū, kam parasti ir augstāks izglītības nekā personām atbildīgos amatos. Latvijā vairāk nekā divām trešdaļām speciālstu ir augstākā izglītība. Vairākumā profesiju grupu pārsvarā ir zemākā vidējā un specializētā vidusskolas izglītība. Taču ievērojamai daļai ( 36 – 38%) no tiem, kas nodarbināti lauksaimniecībā, mežsaimniecībā un zvejniecībā, kā arī vienkāršo profesiju pārstāvjiem, ir tikai pamatskolas izglītība. Tomēr samērā augstais izglītības līmenis neapšaubāmi ir liels ieguvums Latvijas iedzīvotājiem, ko viņi var izmantot pārejas periodā.
2.5.Darba stundas un darba grafiks. Pēc pašreizējiem likimiem Latvijā ir noteikta 40 stundu darba nedēļa. Taču ekonomiskie apstākļi daudzus cilvēkus spiež strādāt garākas stundas par likumā noteiktajām, lai iegūtu papildu ienākumus. Tai pašā laikā ir uzņēmumi, kas bieži vien nevar atļauties saviem nodarbinātajiem samaksāt par pilnu darba dienu, radot nevēlamas sekas: darbinieki spiesti strādāt nepilnu darba dienu vai ņemt bezmaksas brīvdienas.
11.attēls rāda darba stundu sadalījumu nodarbinātajiem respondentiem. Jāatzīmē, ka attēlā ir ņemts vērā arī laiks, kas nostrādāts papildu darbā ( 7% no nodarbināto skaita ir papildu darbs). Liela daļa (41%) nodarbināto strādā oficiālo 40 stundu darba nedēļu. Varbūt mazliet pārsteidzoši ir tas, ka tikai 20% strādā mazāk par 40 stundām nedēļā, bet 40% - vairāk par oficiālo darba nedēļu. Tas liecina, ka daudzi cenšas strādāt vairāk, lai iegūtu papildu ienākumus.
11.attēls. Nodarbināto sadalījumspēc parasti nedēļā nostrādāto stundu skaita, procentos
Latvijā vairums sieviešu papildus mājas darbiem un bērnu audzināšanai vēl arī strādā. Tāpēc nav brīnums, ka visās vecuma grupās sievietes parasti strādā īsākas darba stundas nekā vīrieši, izņemot visjaunāko grupu. Algotu darbu strādājošo vidējais darba stundu skaits ir līdzīgs visās vecuma grupās līdz pensijas vecumama, kad tas ievērojami samazinās. Vīriešiem, kas turpina strādāt pēc pensijas vecuma iestāšanās, šīs samazinājums nav tik izteikts kā sievietēm. Lauksaimniecībā, mežsaimniecībā un zvejniecībā nodarbinātie strādā vairāk stundu, nekā vidēji valstī, un tas arī droši vien ir galvenais iemesls, kāpēc cilvēkiem lauku apvidos ir garākas darba stundas nekā pilsētniekiem. Vadītāji ir profesiju grupa, kas ieņem otro vietu pēc nedēļā nostrādāto stundu skaita. Tas liecina, ka, atrodoties augstā profesionālajā stāvoklī, cilvēkam ir maz brīvā laika.
Darba stundu skaits nedēļā ir tikai viena medaļas puse. Otrs svarīgs aspekts ir darba grafiks, kas ietekmā dzīves kvalitāti ārpus darba stundām. Piemēram, ja personas darba stundas ir citā laikā nekā pārējiem, tad nav iespējams piedalīties sabiedriskajās aktivitātēs. Pārmaiņas darba grfikā, it īpaši, ja tajā tiek iekļautas nakts maiņas, var negatīvi ietekmēt cilvēka psihisko un garīgo labsajūtu.
2.6.Darba apstākļi. Tā kā cilvēki lielu daļu savas dzīves pavada darbā, tad darba videi ir liela ietekme uz viņa labklājību. Sliktos apstākļos ir ne tikai nepatīkami strādāt, bet tas var atstāt negatīvas sekas arī uz indivīda veselību un sabiedrisko dzīvi. Darbavietas apstākļus parasti iedala divās lielās grupās – fiziskā un organizatoriskā darba vide. Pirmā attiecas uz cilvēka fizisko piepūli, kaitīgiem apstākļiem un vidi darbavietā u. c. Otrā grupa attiecas uz tādiem aspektiem, kā iespēja izvēlēties savus darba pienākumus, garīgā sprieguma pakāpe un sajūta, ka darbs ir drošs.
2.6.1.Fiziskā darba vide. 12. un 13. attēlos var redzēt, ka puse nodarbināto regulāri strādā temperatūrā, kas ir vai nu pārāk zema (10°C), vai arī pārāk augsta (virs 30°C). Nodarbināto īpatsvars, kas strādā šādās temperat’’urās, ir attiecīgi 32% un 20%. Gandrīz puse strādājošo darba vietās cieš no caurvēja. Ievērojams skaits nodarbināto strādā arī mitrās telpās (30%) vai piesārņotā gaisā (20%).
12.attēls. Nodarbinātie pēc dažāda veida apstākļiem darba vietās, procentos
1 – Caurvējš 4 – Piesārņots gaiss 7 – Metināšanas dūmi
2 – Zema temp. 5 – Augsta temp. 8 – Ķimikāliju izgarojumi
3 – Mitrums, ūdens 6 – Stipra vibrācija 9 – Iežu/ metāla putekļi
13. attēls. Nodarbinātie pēc dažāda veida kaitīgiem un bīstamiem apstākļiem darba vietās, procentos
1 – Nav atbilst. ventilāc. 5 - Skābes
2 – Bīstami mehānismi 6 – Citas ķīmski bīst. vielas
3 – Nepiet. apgaismoj. 7 – Liels augstums
4 – Ugunsnedroрas vielas
Latvijā darba vietās nopietna problēma ir fiziskā piepūle. Trīs cetertdaļas strādājošo informēja par to, ka viņiem ir tads darbs, ka viņi daienas beigās jūtas fiziski noguruši – 14. attēls.
14.attēls. Nodarbinātie pēc dažādu veida fiziskās piepūles darba vietās, procentos
1 – Spēku izsīkums 4 – Darbs neērtā pozā
2 – Atkārtošanās, vienmuļība 5 – Darbā ļoti nosmēķējas
3 – Jācilā smagumi
Fiziskās darba vides indekss. Lai novērtstu sakarību starp fizisko darba vidi un citiem fona mainīgajiem lielumiem, tika konstruēts indekss, summējot to darba apstākļu problēmu skaitu, ar kurām nācies saskarties katram respondentam. Tādējādi iegūtais punktu skaits varēja būt robežās no 0 (nav novērota neviena no iepriekšminētajām problēmām) līdz 21 (novērotas visas uzskaitītās problēmas). Tika konstatēts, ka vidējais problēmu skaits bija 5,5. Taču 9% respondentu atbildēja, ka viņiem savā darba vietā nav nācies saskarties ne ar vienu no minētajiem nelabvēlīgajiem faktoriem.
4.tabula atspoguļo problēmu vidējo skaitu, kas attiecas uz fizisko darba vidi dažādās iedzīvotāju grupās.Vissmagākā situācija ir celtniecībā, bet arī laukssaimniecībā, zvejniecībā un mežsaimniecībā, ieguves un smagajā rūpniecībā cilvēki ir pakļauti daudziem nelabvēļigiem un kaitīgiem faktoriem. Fiziskās darba vides stāvoklis ir īpaši svarīgs cilveķiem, kuri strādā roku darbu. Pakalpojumu sektora personāls ir daudz labvēlīgākā situācijā. Finansu, apdrošināšanas un starpnieku operāciju sfeŗā strādājošos skar tikai divas no minētajām problēmām.
4.tabula. Nodarbināto fiziskās darba vides pašnovērtējums, indekss (diapozons: 0 – 21); vidējais rezultāts: 5,5
| Dzimums | Vecums | ||
| Vīrieši Sievietes | 6.7 4.3 | 18-30 31-40 41-50 51-60 61-70 | 5.6 5.3 5.7 5.7 3.6 |
| Ekonomiskās darbības veids | Dzīvesvietas tips: | ||
| Lauksaimniecība, mežsaimniecība, zvejniecība Ieguves, smagā rūpniecība Vieglā un pārtikas rūpn. Enerģētika, gāzes unūdens apgāde Celtniecība Tirdzniecība un pakalp. Transports un sakari Finanses, apdrošināšana starpnieku operācijas Valsts pārvalde, pašvaldības Veselības aizsardzība, izglītība Kultūra un māksla Bruņotie spēki, policija | 7.5 7.4 6.3 5.7 8.7 5.0 5.8 2.1 4.1 3.5 3.5 3.9 | Pilsēta Lauki Izglītība: Pamatskolas vai zemākaVidējā Vidējā speciālā Augstskola Tautība: Latvieрi Krievi Citas | 5.3 6.0 6.9 5.9 5.7 3.4 5.4 5.8 5.3 |
| Profesionālais stāvoklis: | Veselības stāvokļa pašnovērtējums | ||
| Ierindas darbinieks Zemākā līmeņa vadītājs Vidējā līmeņa vadītājs Augstākā līmena vadītājs | 5.9 5.3 3.5 2.7 | Ļoti labs Labs Vidējs Slikts Ļoti slikts | 4.1 5.0 5.8 6.1 4.4 |
Nodarbināto profesionālais stāvoklis ir saistīts ar fizisko darba vidi. Jo augstāk nodarbinātais ir uzkāpis pa vadītāju hierarhijas kāpnēm, jo mazāk viņš sastopas ar nelabvēlīgiem darba apstākļiem un piepūli darbā. Izglītība ir noteicošais faktors darba izvēlē. Tabulā ir skaidri redzams, ka cilvēki ar augstāko izglītību daudz retāk sastopas ar grūtībām darba vidē. Lai gan privātuzņēmumi ir apgādāti ar modernāmkām iekārtām nekā lielie valsts uzņēmumi, redzams, ka darba vide nav galvenā prioritāte ne vienos, ne otros, un fiziskās darba vides indekss ir ļoti līdzīgs.
Lai gan Latvijā pastāv uzskatu dažādība attiecība uz sieviešu stāvokli sabiedrībā, mūsu pētījumi rāda, ka sievietes ir daudz labvēlīgākā situācijā nekā vīrieši, ja runa ir pa fiziskajiem darba apstākļiem. Sievietes min vidēji 4.3 problēmas, bet vīrieši – 6.7. Šis fakts lielā meŗā izskaidrojamsar sieviešu pārsvaru tajos tautsaimniecības sektoros, kuros ir labāki darba apstākļi. No otras puses, sieviešu zemais profesionālais stāvoklis rada ietekmi pretējā virzienā.
2.6.2.Organizatoriskā darba vide. Līdz šim es esmu vispārīgā veidā apskatījusi problēmas, kas attiecas uz fizisko darba vidi, bet ir arī citi darbavietas aspekti, kas ir svarīgi indivīda labklājībai. Pirmkārt, daži cilvēki darbā izjūt garīgu sasprindzinājumu. Tikai viena trešdaļa respondentu nekad nebija sastapusies ar šo parādību. 36% to izjuta tikai dažreiz, bet 30% teica, ka tas notiek bieži.
Tomēr cilvēki, kas sūdzas par garīgo saspringtību darbavietā, ne vienmēr ir tie paši, kas nosauc visvairāk fiziskās darba vides problēmu. Garīgā spriedze un intelektuālais darbs ir cieši saistīti savā starpā. Šajā gadījumā riska grupa ietver cilvēkus vadošos amatos – 62% no augstākā līmeņa vadītājiem teic, ka viņi darbā jūtas garīgi saspringti, bet, runājot par pašnodarbinātajiem un vienkāršo profesiju pārstāvjiem, tikai vairāk nekā viena ceturtdaļa atzīst to pašu.
Daudz runāts par valsts ierēdņu zemajām algām. Taču viņi var būt laimīgi vismaz par savu darba vidi, jo fiziskās darba vides indekss viņiem ir diezgan zems un arī garīgo problēmu ir maz (22%). Taču abi šie rādītāji vairumā tautsaimniecības sektoru atklāj negatīvu ainu. Bez valsts pārvaldes garīgā saspringstība vismazāk novērojama tādās nozarēs kā enerģeētika, gāzes un ūdens apgāde, lauksaimniecība, mežsaimniecība un zvejniecība, ieguves jeb smagā rūpniecība: attiecīgi tikai 18%, 23% un 25% katrā nozarē strādājošo sūdzas par biežu garīgo sasprindzinājumu. Finansu un apdrošināsānas nozare izceļas ar vislielāko garīgo spriedzi, jo gandrīz puse (45%) tajā strādājošo respondentu sūdzas par biežu garīgo saspringtību.
Sievietes ir labvelīgākā situācijā attiecībā uz fizisko darba vidi, bet viņas nedaudz biežāk izjūt garīgo sasprindzinājumu (skat. tabulu). Taču atšķirība ir ļoti neliela. Tajā pašā laikā nenozīmīga ietekme ir arī etniskajai izcelsmei, urbanizācijas līmenim un reģionālajai piederībai. Cilvēki, kuri stra’dā maiņās vai kuriem ir neregulārs darba režīms, biežāk sūdzas par garīgo sasprindzinājumu darbā, veidojot 38%, bet strādājošie dienas maiņās – 27%.
5.tabula. Nodarbināto skaita, kas darbā bieži jūtas garīgi saspringti, dažādi grupējumi. Vidējais rezultāts 30%
| Dzimums | Vecums | ||
| Vīrieši Sievietes | 28 32 | 18-30 31-40 41-50 51-60 61-70 | 5.6 5.3 5.7 5.7 3.6 |
| Ekonomiskās darbības veids | Dzīvesvietas tips: | ||
| Lauksaimniecība, mežsaimniecība, zvejniecība Ieguves, smagā rūpniecība Vieglā un pārtikas rūpn. Enerģētika, gāzes unūdens apgāde Celtniecība Tirdzniecība un pakalp. Transports un sakari Finanses, apdrošināšana starpnieku operācijas Valsts pārvalde, pašvaldības Veselības aizsardzība, izglītība Kultūra un māksla Bruņotie spēki, policija | 23 25 35 18 31 29 35 45 22 44 26 37 | Pilsēta Lauki Izglītība: Pamatskolas vai zemākaVidējā Vidējā speciālā Augstskola Tautība: Latvieрi Krievi Citas | 30 29 26 21 31 43 31 29 31 |
| Profesionālais stāvoklis: | Veselības stāvokļa pašnovērtējums | ||
| Ierindas darbinieks Zemākā līmeņa vadītājs Vidējā līmeņa vadītājs Augstākā līmena vadītājs | 28 40 42 62 | Ļoti labs Labs Vidējs Slikts Ļoti slikts | 27 24 32 40 28 |
Mūsdienu organizatoriskā teorija pievērš lielu uzmanību darbinieku iespējām ietekmēt tos uzdevumus, ko viņi veic darbā. Līdzdalība uzdevumu noteikšanā parāda, cik elastīgs ir uzņēmums, un veicina strādājošo darba prasmes nepārtrauktu attīstību. Tas nosaka arī personas radošo attīstību un viņa spējas kontrolēt savu darba laiku. Latvijā ir nelielas iespējas izvēlēties savus darba uzdevumus: vairāk nekā puse respondentu teica, ka viņi to var darīt gandrīz pilnībā (24%) vai zināmā mērā (32%), viena trešdaļa (31%) nemaz nevarēja izvēlēties savus darba pienākumus, bet 13% izvēli ietekmēja ļoti nelielā mērā.
Nav pārsteigums, ka iespējas izvēlēties darba uzdevumu ir daudz lielākas personām vadošos amatos, nekā vienkāršo profesiju pārstāvjiem. Gandrīz visi augstākā līmeņa vadītāji un deviņi no desmit vidējā līmeņa vadītājiem varēja izveļēties savus darba uzdevumus pilnībā vai zināmā mērā, bet no ierindas darbiniekiem to varēja izdarīt tikai 46%. Daudz kas atkarīgs arī no profesijas un ekonomiskās darbības veida. Ieguves jeb smagajā rūpniecībā strādājošiem ir vismazāk iespēju ietekmēt savus darba uzdevumus. Finansu, apdrošināšanas un starpnieku operāciju sektorā ir diezgan maz darbinieku, kuriem ir ļoti ierobežota ietekme uz savu darba uzdevumu izvēli vai arī tādas nav nemaz.
Daudzi cilvēki iegūst augstāko izglītību, lai darbā būtu neatkarīgāki, un dati apstiprina. Vairums cilvēku ar augstāko izglītību (76%) apgalvo, ka viņi var izvēlēties darba uzdevumus, bet no cilvēkiem ar pamatskolas izglītību to var tikai 37%. Paturot prātā, ka sievietēm parasti ir zemāks profesionaļais statuss, logīski ir tas, ka sievietēm ir mazaķa brīvība izvēlēties savus uzdevumus nekā vīriešiem, taču atšķirība ir tik minimāla, ka tai statistikā ziņā nav nekādas nozīmes.
Secinājumi.
Pētījumi rāda, ka nodarbinātības problēma ir īpaši izteikta jaunāko vecuma grupu iedzīvotāju vidū, kuriem iekļaušanās darba tirgū ir ļoti aktuāla. Personām ar augstāko izglītības līmeni šai ziņā ir lielāki panākumi nekā personām, kurām ir zemāks izglītības līmenis. Pašreiz jaunas meitenes vairāk cieš no nemainīga darba tirgus nekā jauni vītieši, kas varbūt ir viens no iemesliem, kāpēc daudzas meitenes jaunākajās vecuma grupās turpina apgūt izglītību. Nodarbinātības problēmas saasinās, tuvojoties pensijas vecumam, un šajā gadījumā vīrieši, it īpaši ar zemu izglītības līmeni, ir vismazāk aizsargāti. Vairumam vīriešu parasti ir pieredze nemehanizētu darbu veikšanā, ko viņi ieguvuši padomju plānveida ekonomiskajā sistēmā, pašreiz Latvijas darba tirgū pieprasījums pēc sādiem vidēja vecuma vīriešiem nav liels.
Cilvēki ne tikai saskaras ar problēmām, kas saistītas ar iekļaušanos darba tirgū un iziešanu notā, bet arī ar sliktiem darba apstākļiem un pārmērīgu slodzi darba vietā. Darba apstākļu uzlabosānai būtu nepieciešams daudz līdzekļu, un tāpēc pašreizējā ekonomiskajā situācijā tas nevarētu kļūt par galveno prioritāti. Tātad tuvākajā nākotnē nekādi lieli uzlabojumi daba vides jomā nav gaidāmi.
Izmantotās literatūras saraksts
1. Latvijas Republikas Valsts statistikas komiteja. ”Dzīves apstākļu apsekojums Latvijā 1994.gadā”, Rīga, 1995.
2. Latvijas Republikas Valsts statistikas komiteja, ”Latvija: Galvenie statistikas rādītāji 1993.-1994.”, Rīga, 1994.
3. Mežs Ilmārs. “Latvieši Latvijā: Etnogrāfiskais apskats”, Kalamazoo: LSC Apgāds, 1992.
4. Redaktors Odne Oslands. “Dzīves apstākļi Latvijā”, Rīga, 1996.
5. Vītols Jānis. “Statistikas vispārīgā teorija”, Rīga, 1988.
[U1]
