Text
Text
Text
Text
Text
Text
Text
Text
Text
Text
Graphics

Graphics

•           Anna Sakse piedzima nabaga rentnieka ģimenē Vidzemē Lejasciema pagasta Lauzā 1905.gadā 16.janvārī. Savās atmiņās novadpētniekam J.Kučeram 1973. gadā rakstniece uzrakstīja to, ka viņas māte, pabeidzot pagasta skolu, zināja vācu valodu, aizrautīgi nodarbojās ar dziedāšanu, viņai patika lasīt, ka arī viņa bija laba stāstītāja. Rakstnieces tēvs bija apbrīnojams cilvēks. Viņa saimnieciskais talants bija tik izcils, ka neliels zemes gabals, ko viņš rentēja, baroja visu ģimeni. Viņam patika spēlēt šahu. Tieši viņš ieaudzināja meitā neizdzēšamu interesi pret dabu. Anna bija zinātkāra meitene, visu viegli saprata. Ļoti agri viņai iepatikās lasīt. Viņa lasīja latviešu, krievu, rietumeiropas rakstnieku darbus. Aizraujas arī ar teātri – piedalījās pašdarbības izrādēs trupā, kura bija Lejasciema labdarības sabiedrībai. Anna mācījusies Augulienes pagastskolā, Lejasciema ministrijas skolā, Lejasciemā reālģimnāzijā, studējusi LU Filoloģijas un filozofijas fakultātē pedagoģijas un Baltu filoloģijas nodaļās.

Graphics

No 1927. gada strādā par tulkotāju un korektori avīzē „Pēdējā brīdī”, kur 1925. gadā bija nopublicēts viņas pirmais dzejolis „Dieva sapnis”. Vēlāk strādājusi akciju sabiedrībā "Valters un Rapa", darbojusies mākslinieku un rakstnieku biedrībā "Zaļā vārna", strādājusi par laikraksta "Cīņa" kultūras nodaļas vadītāju. Rakstnieku Savienības biedre (1940.g.).

• No 1927. gada strādā par tulkotāju un korektori avīzē „Pēdējā brīdī”, kur 1925. gadā bija nopublicēts viņas pirmais dzejolis „Dieva sapnis”. Vēlāk strādājusi akciju sabiedrībā "Valters un Rapa", darbojusies mākslinieku un rakstnieku biedrībā "Zaļā vārna", strādājusi par laikraksta "Cīņa" kultūras nodaļas vadītāju. Rakstnieku Savienības biedre (1940.g.).

Graphics

Anna Sakse saprot, ka literārā daiļrade ir viņas aicinājums. Viņa publicē stāstus un noveles, kurās ir redzams smalks vērotājas talants, tieksme izprast cilvēka iekšējo pasauli. Annas Sakses pseidonīmi - Austra Sēja, Smīns, Trīne Grēciņa, Zane Mežadūja. Pēckara laikā, atgriežoties no Krievijas, uz kurieni viņa bija evakuējusies, rakstniece turpina savu literāro darbu un publicē garus un īsus stāstus, ka arī romānus „Darba cilts”, „Pret kalnu”, „Dzirksteles naktī”. Viņa arī meistariski tulko krievu rakstnieku grāmatas. Tulkojusi N. Ostrovska, D. Zorina, V. Volkova, D. Biseta, Ļ. Tolstoja darbus.

• Anna Sakse saprot, ka literārā daiļrade ir viņas aicinājums. Viņa publicē stāstus un noveles, kurās ir redzams smalks vērotājas talants, tieksme izprast cilvēka iekšējo pasauli. Annas Sakses pseidonīmi - Austra Sēja, Smīns, Trīne Grēciņa, Zane Mežadūja. Pēckara laikā, atgriežoties no Krievijas, uz kurieni viņa bija evakuējusies, rakstniece turpina savu literāro darbu un publicē garus un īsus stāstus, ka arī romānus „Darba cilts”, „Pret kalnu”, „Dzirksteles naktī”. Viņa arī meistariski tulko krievu rakstnieku grāmatas. Tulkojusi N. Ostrovska, D. Zorina, V. Volkova, D. Biseta, Ļ. Tolstoja darbus.

Graphics

Turpina rakstīt bērniem stāstus, kuros bērni mācās, uzaug, iepazīstas ar pasauli un ar sevi. Raksta pasakas „Čitas burtnīca”, „Laimes kalējs”, "Kā zaķis brauca uz Rīgu pēc skābu kāpostu sēklām", „Pasakas par ziediem”, „Zāles stiebrs”, „Puķu zirnītis” u.c. Vispār rakstniece uzrakstīja ap 60 šī žanra darbus.

• Turpina rakstīt bērniem stāstus, kuros bērni mācās, uzaug, iepazīstas ar pasauli un ar sevi. Raksta pasakas „Čitas burtnīca”, „Laimes kalējs”, "Kā zaķis brauca uz Rīgu pēc skābu kāpostu sēklām", „Pasakas par ziediem”, „Zāles stiebrs”, „Puķu zirnītis” u.c. Vispār rakstniece uzrakstīja ap 60 šī žanra darbus.

Graphics

Pēc ilgu mēnešu nogurdinoša darba trokšņainā redakcijā jaunā rakstniece vienā brīnumainā vasaras dienā apsēžas vilcienā, lai apciemotu vecākus. Vēlu vakarā neviens neatnāca viņu satikt. Viņa nolēma iet caur mežu pa nepazīstamu ceļu. Anna gāja uz labu laimi pa silu, kurā kļuva tumšāks un tumšāks, kamēr nenomaldījās. Apjukusi, viņa apstājās: no meža noriņas plūda salds un apreibinošs aromāts. Tas nāca no nakts vijolēm – maigiem bāliem ziediņiem uz trausliem stiebriem. Tēva mājā Anna nokļuva tikai nākamās dienas vakarā. Viņai bija sajūta, ka pasakainie meža gari viņu novirza no ceļa. Šis dīvainais ceļojums palika viņas atmiņā uz ilgu laiku. Atkal un atkal domas atgriežas pie klusās meža noriņas, kur tik brīnumaini smaržoja nakts vijoles. Tā parādījās pirmā pasaka „Nakts vijole”. Vēl agrā bērnībā rakstniece iemācījās priecāties par ziediem. „Varbūt man bija jākļūst par dārznieci?” – daudz vēlāk pajokoja viņa. Ziedi viņai vienmēr patika. Pasakās saplūda vienā veselumā ziedu un cilvēku likteņi. Tāda ir A.Sakses pasaku pasaule – patiesīga, laba un aizraujoša. Viņas pasakas pārtulkotas daudzās valodās.

• Pēc ilgu mēnešu nogurdinoša darba trokšņainā redakcijā jaunā rakstniece vienā brīnumainā vasaras dienā apsēžas vilcienā, lai apciemotu vecākus. Vēlu vakarā neviens neatnāca viņu satikt. Viņa nolēma iet caur mežu pa nepazīstamu ceļu. Anna gāja uz labu laimi pa silu, kurā kļuva tumšāks un tumšāks, kamēr nenomaldījās. Apjukusi, viņa apstājās: no meža noriņas plūda salds un apreibinošs aromāts. Tas nāca no nakts vijolēm – maigiem bāliem ziediņiem uz trausliem stiebriem. Tēva mājā Anna nokļuva tikai nākamās dienas vakarā. Viņai bija sajūta, ka pasakainie meža gari viņu novirza no ceļa. Šis dīvainais ceļojums palika viņas atmiņā uz ilgu laiku. Atkal un atkal domas atgriežas pie klusās meža noriņas, kur tik brīnumaini smaržoja nakts vijoles. Tā parādījās pirmā pasaka „Nakts vijole”. Vēl agrā bērnībā rakstniece iemācījās priecāties par ziediem. „Varbūt man bija jākļūst par dārznieci?” – daudz vēlāk pajokoja viņa. Ziedi viņai vienmēr patika. Pasakās saplūda vienā veselumā ziedu un cilvēku likteņi. Tāda ir A.Sakses pasaku pasaule – patiesīga, laba un aizraujoša. Viņas pasakas pārtulkotas daudzās valodās.

Graphics

Kara gadus A. Sakse pavada vispirms Čuvašijā, tad Kirovā. Te notiek viņas pirmā saraušanās ar komunistisko realitāti. Modrie latviešu literatūras poļitruki bargi nokritizē A. Sakses stāstu Māra, un rakstnieci šā iemesla dēļ neuzņem partijā.

• Kara gadus A. Sakse pavada vispirms Čuvašijā, tad Kirovā. Te notiek viņas pirmā saraušanās ar komunistisko realitāti. Modrie latviešu literatūras poļitruki bargi nokritizē A. Sakses stāstu Māra, un rakstnieci šā iemesla dēļ neuzņem partijā.

• XX gadsimta Latvijas padomju literatūras vēsture nav iedomājama bez rakstnieces Annas Sakses, turklāt viņu varam uzskatīt par vienu no lielākajām šā perioda veiksminiecēm – vairākums to gadu literatūras korifeju tagad atgādina nevienam nezināmu leģendu personāžus, toties A. Sakse ar savām Pasakām par ziediem vēl šodien pamanāma skolu mācību programmās.

•  

• 1965. gadā Anna Sakse esot nosaukta par Latvijas tautas rakstnieci. „Pasakas par ziediem”, kuras izdotas Berlīnē vācu valodā 1981. gadā, viņa jau neredzēja. Viņas dzīve beidzās 1981.gadā 2.martā, apbedīta Meža kapos. Rakstnieces vārdu arī mūsdienās pazīst, viņas darbus lasa ne tikai Latvijā, bet arī citās valstīs.

Graphics

Vairāk par grāmatu

• Vairāk par grāmatu

• 26 gadu vecumā Anna Sakse uzrakstīja pirmo pasaku prozā „Naktsvijole” par Mežagara noburto Zani un viņai visu mūžu uzticīgo Jāni. Tā izaugusi no pašas autores pārdzīvojuma: kādā Jāņu naktī Anna nomaldījusies mežā un meitenei šķita, ka naktsvijoļu smarža vilina viņu arvien dziļāk meža biezoknī. Vēlāk šis darbs tika uzņemts vairākos rakstnieces literāro pasaku krājumos. Pirmoreiz „Pasakas par ziediem” tika publicētas 1966. gadā. Savos darbos Anna Sakse izmanto latviešu un citu tautu folklora motīvus („Lilija”, „Magnolija”, „Orhideja”), kā arī sengrieķu mitoloģijas sižetus („Narciss”, „Hiacinte”). Pateicoties rakstnieces talantam, jebkurš ziediņš spēj iegūt brīnumainas īpašības, individuālu likteni un iekļauties fantastikas pasaulē. Annas Sakses pasakas ir ļoti poētiskas. Daudzkārt rakstniece savos sižetos arī risina domu par to, kā jādzīvo dzīve, lai tā iegūtu jēgu un skaistumu. Ingrīda Kiršentāle rakstīja par A. Sakses daiļrādi: „Viņas pasaku sižeti ir savdabīgi aktualizēti, nav distances starp to, ko rakstniece stāsta, un dzīvi, ko mēs dzīvojam... Sakses pasakas slavina jūtām bagātu cilvēku, apliecina dzīves, dzīvības un pasaules skaistumu... Filozofiskais zemteksts viņas pasakām piešķir lielu dziļumu un spēku

Graphics

Graphics

Par ko stāsta grāmata Kad es biju maza meitenīte, es sapņoju kļūt par taurenīti ar skaistiem spārniem. Es gribēju lidot no zieda uz ziedu, baudot brīnišķīgo aromātu un ziedu krāsu daudzveidību. Kļūstot pieaugusi, es labprāt braucu uz laukiem, kur blakus mājai ir liels dārzs un netālu mežs. Kad atnāk pavasaris un uz kokiem parādās pirmās zaļās lapas, es dodos mežā uz man tikai zināmo pļaviņu un baudu pasakaino sniegpulkstenīšu smaržu. Balti – zaļais ziedu paklājs, mazi jautri strautiņi, pirmā siltā saulīte izraisa manī prieku, pavasarīgo starojumu un laimi. Kāda būtu pasaule bez ziediem, rītausmas skaistuma un putnu dziesmām? Kā es zinu, kādreiz sniegpulkstenītes simbolizēja cerību. Senā leģenda stāsta, ka, kad Dievs no Paradīzes izdzina Ādamu un Ievu, sniga sniegs, un Ievai palika auksti. Lai viņu nomierinātu, dažas sniega pārsliņas tika pārvērstas baltos, maigos sniegpulkstenīšu ziedos. Tie deva Ievai cerību, ka drīz būs siltāks laiks. No tā brīža sniegpulkstenītes ir siltā laika pavēstītājas. Ir arī cita leģenda par sniegpulkstenītēm, kuru stāstīja slavena latviešu rakstniece Anna Sakse „Pasakās par ziediem”. Sniegamātei piedzima meitenīte un viņa nosauca to skaistā vārdā – Pārsliņa. Kad Pārsliņa bija pieaugusi, Sniegatēvs nolēma izprecināt viņu Vēja vecākajam dēlam Ziemelim. Kāzu laikā Pārsliņu uzaicināja padejot līgavaiņa brālis Dienvids. Tas nepatika Ziemelim un viņš palika dusmīgs. Ziemelis piespieda Pārsliņu dejot ar viņu un draudēja, ka sasaldēs rožu un ābeļu dārzus. Pārsliņa ātri atrāva vaļā savus pūrā dotos pēļus un acumirklī dārzus noklāja sniegs, un tagad puķēm nekas vairs nedraudēja. Tad Ziemelis aiz dusmām metās uz Pārsliņu. Bet Dienvids noslēpa savu mīļoto zem rožu krūma. Pārsliņa palūdza, lai Dienvidvējš viņu noskūpsta. No maigiem skūpstiem viņa kā rasas piliens noritēja un saplūda ar zemi. Un dusmīgais Ziemeļvējš uzvēla viņai ledus vāku. Kad atnāk pavasaris un Dienvidvējš iet aplūkot savus dārzus, Pārsliņa „ar savu elpu atkausē ledus vākā mazu lodziņu, un pabāž galviņu, lai ieskatītos sava mīļotā zilajās acīs.” Cilvēki, ieraugot mazo baltgalvīti, saka, ka uzziedējušas sniegpulkstenītes. Es ceru, ka Tu arī neaizmirsīsi Annas Sakses vārdus: „Pasakā, tāpat kā lielajā literatūrā, var atrast visu – gan tautas gudrību, gan romantiku, gan cilvēku raksturus.”

• Par ko stāsta grāmata Kad es biju maza meitenīte, es sapņoju kļūt par taurenīti ar skaistiem spārniem. Es gribēju lidot no zieda uz ziedu, baudot brīnišķīgo aromātu un ziedu krāsu daudzveidību. Kļūstot pieaugusi, es labprāt braucu uz laukiem, kur blakus mājai ir liels dārzs un netālu mežs. Kad atnāk pavasaris un uz kokiem parādās pirmās zaļās lapas, es dodos mežā uz man tikai zināmo pļaviņu un baudu pasakaino sniegpulkstenīšu smaržu. Balti – zaļais ziedu paklājs, mazi jautri strautiņi, pirmā siltā saulīte izraisa manī prieku, pavasarīgo starojumu un laimi. Kāda būtu pasaule bez ziediem, rītausmas skaistuma un putnu dziesmām? Kā es zinu, kādreiz sniegpulkstenītes simbolizēja cerību. Senā leģenda stāsta, ka, kad Dievs no Paradīzes izdzina Ādamu un Ievu, sniga sniegs, un Ievai palika auksti. Lai viņu nomierinātu, dažas sniega pārsliņas tika pārvērstas baltos, maigos sniegpulkstenīšu ziedos. Tie deva Ievai cerību, ka drīz būs siltāks laiks. No tā brīža sniegpulkstenītes ir siltā laika pavēstītājas. Ir arī cita leģenda par sniegpulkstenītēm, kuru stāstīja slavena latviešu rakstniece Anna Sakse „Pasakās par ziediem”. Sniegamātei piedzima meitenīte un viņa nosauca to skaistā vārdā – Pārsliņa. Kad Pārsliņa bija pieaugusi, Sniegatēvs nolēma izprecināt viņu Vēja vecākajam dēlam Ziemelim. Kāzu laikā Pārsliņu uzaicināja padejot līgavaiņa brālis Dienvids. Tas nepatika Ziemelim un viņš palika dusmīgs. Ziemelis piespieda Pārsliņu dejot ar viņu un draudēja, ka sasaldēs rožu un ābeļu dārzus. Pārsliņa ātri atrāva vaļā savus pūrā dotos pēļus un acumirklī dārzus noklāja sniegs, un tagad puķēm nekas vairs nedraudēja. Tad Ziemelis aiz dusmām metās uz Pārsliņu. Bet Dienvids noslēpa savu mīļoto zem rožu krūma. Pārsliņa palūdza, lai Dienvidvējš viņu noskūpsta. No maigiem skūpstiem viņa kā rasas piliens noritēja un saplūda ar zemi. Un dusmīgais Ziemeļvējš uzvēla viņai ledus vāku. Kad atnāk pavasaris un Dienvidvējš iet aplūkot savus dārzus, Pārsliņa „ar savu elpu atkausē ledus vākā mazu lodziņu, un pabāž galviņu, lai ieskatītos sava mīļotā zilajās acīs.” Cilvēki, ieraugot mazo baltgalvīti, saka, ka uzziedējušas sniegpulkstenītes. Es ceru, ka Tu arī neaizmirsīsi Annas Sakses vārdus: „Pasakā, tāpat kā lielajā literatūrā, var atrast visu – gan tautas gudrību, gan romantiku, gan cilvēku raksturus.”