S A T U R S

Ievads.................................................................................................2

1.     Banku izcelšanās un iedalījums....................................................3

1.1.          Banku izcelšanās.........................................................3

1.2.          Galvenie kredītiestāžu veidi........................................3

2.     Noguldījumu veidi un iekšējā kontrole.........................................5

2.1.          Noguldījumu veidi.......................................................5

2.2.          Noguldījumu iekšējā kontrole......................................6

3.     Aizdevumu veidi un ar tiem sistītās procedūras............................7

3.1.          Aizdevumi fiziskām personām....................................7

3.2.          Aizdevumi juridiskām personām...............................10

3.3.          Starpbanku aizdevumi...............................................13

3.4.          Ar aizdevumiem saistītās procedūras........................14

4.     Bankas riska veidi un to raksturojums........................................16

4.1.          Riska veidu raksturojums..........................................17

Secinājumi un priekšlikumi..............................................................20

Ievads.
Dzīvojot mūsdienu sabiedrībā, cilvēkam ir nepieciešams veiksmīgi un tālredzīgi orientēties apkārtējā vidē. Nepieciešams saprast un prast analizēt dažādas situācijas un apstākļus. Mūs ieskauj visdažādākās lietas, un, lai veiksmīgi spētu izdzīvot, ir jāprot tās kontrolēt, un to var tikai ar zināšanām. Viena no šādām lietām ir banku sistēma un būtība. Šajā darbā īsumā izklāstītas teorētiskās zināšanas par banku sistēmu, būtību un to funkcijām. Dažādie banku veidi un tik daudzās kreditēšanas iespējas, aizdevumi un risks, kas saistās ar to – nepieciešams saprast, lai veiksmīgi varētu iesaistīties mūsdienu sabiedrībā un, protams, pelnīt naudu. Latvijā tik daudz banku veidu un plašais to piedāvāto pakalpojumu klāsts ir salīdzinoši neilgi – kopš neatkarības atgūšanas – bet jau tik daudz kas ir atkarīgs no banku sistēmas, un galvenokārt jau Latvijas ekonomika. Tāpēc banku būtība ir viena no pirmajām lietām, ko būtu vērts iemācīties un saprast, jo tuvākajā nākotnē banku sistēmai būs daudz svarīgāki mērķi un uzdevumi. Un galvenokārt tieši tāpēc es izvēlējos šo tēmu, lai izklāstītu to savā darbā.
1. Banku izcelšanās un iedalījums.
1.1. Banku izcelšanās.

 Vārds “banka” ir cēlies no itāļu vārda “banco”, kas nozīmē “galds”. Banku pirmgaitnieki bija viduslaiku augļotāji – naudas kapitāla pārstāvji; viņi pieņēma naudas ieguldījumus no tirgotājiem un specializējās dažādu pilsētu un valstu naudas zīmju apmaiņā. Ar laiku augļotāji sāka izmantot šos ieguldījumus, kā arī savus naudas līdzekļus, lai dotu aizdevumus un saņemtu procentus. Tas nozīmēja, ka augļotāji mainījās par banķieriem.
1.2. Galvenie kredītiestāžu veidi.

Atkarībā no tā, kam pieder kredītu un kredītu-finansiālās iestādes, valstīs ar tirgus ekonomiku dalās:

§             valsts finansu-kredītiestādes;

§             privātās finansu-kredītiestādes.

Pie pirmās grupas pieder centrālās bankas, kurām ir monopoltiesības izlaist banknotes.

Bankas var iedalīt arī pēc to darbības virziena:

§             emisiju bankas;

§             komerciālās bankas;

§             investīciju bankas;

§             hipotēku bankas;

§             krājkases;

§             specializētās (piem., tirdzniecības bankas).

Emisiju bankas izlaiž banknotes. To varētu dēvēt par “banku banku”.

Komercbankas veic ražošanas, tirdzniecības un citu uzņēmumukreditēšanu galvenokārt ar naudas kapitālu, ko viņi iegūst  noguldījumu veidā.

Investīciju bankas nodarbojas ar finansēšanu un ilgtermiņa kreditēšanu dažādās nozarēs (galvenokārt ražošanas, tirdzniecības un transporta). Atšķirībā no komercbankām investīciju bankas šo naudu iegūst izlaižot savas akcijas un obligācijas, kā ar saņemot kredītus no komercbankām.

Hipotēku bankas izsniedz ilgtermiņa aizdevumus ķīlā ņemot nekustamo īpašumu – zemi, ēkas.

Specializētās bankas nodarbojas ar noteiktu kreditēšanas veidu.

2. Noguldījumu veidi un iekšējā kontrole.
2.1. Noguldījumu veidi.

Savu darbību bankas lielākā vai mazākā mērā finansē ar depozītiem, kas piesaistīti no daudziem avotiem. Bankai sava darbība jāorganizē, ievērojot piesardzību, apdomību un cieši ņemot vērā savu noguldītāju intereses.

Bankas vadība ir atbildīga ne tikai par savu noguldītāju interešu aizsardzību; tās pienākumi pret bankas akcionāriem nozīmē, ka bankai noguldītie līdzekļi ir jāpārvalda un jāvada aktīvi un efektīvi saskaņā ar stratēģiju, kurā ņemta vērā gan likviditāte, gan rentabilitāte. Tomēr noguldījumu aktīvu pārvaldi ierobežo vairāki faktori, to skaitā:

§             kapitāla segums;

§             likviditāte;

§             termiņu struktūra;

§             procentu likmju nestabilitāte;

§             stabilitāte.

Noguldījumu veidi:

Norēķinu konts
– klientam ir iespēja izņemt naudu pēc pieprasījuma vai dot bankai rīkojumu izmaksāt naudu pēc uzdevuma. Banka pedāvā procentus par konta atlikumu fizisko un juridisko personu kontos.

Lielizmēra depozīti
– latu vai ārzemju valūtas atlikumi pastāvīgi atrodas kustībā starp dažādām iestādēm.  Bankas lielizmēra noguldījumu izmaksas ir ļoti atkarīgas no valdības procentu un valūtas apmaiņas likmju politikas, no pidāvājuma un pieprasījuma un no bankas kredīta reitinga. Šādus noguldījumus var piesaistīt uz laiku, sākot no 24 stundām un beidzot ar gadu. Latvijā lielizmēra depozīti nav izplatīti. Bankas praktizē depozītu pieņemšanu kā no fiziskām, tā arī no juridiskām personām.

Klientu noguldītie līdzekļi
var būt bankai nozīmīgs līdzekļu avots; pēdējos gados konkurences ietekme ir ievērojami paplašinājusi klientiem piedāvāto noguldījumu pakalpojumu veidu spektru un veicinājusi noteikumu daudzveidību. Latvijas bankas savā darbībā piedāvā arī šādus noguldījumu veidus:

§             Ziemassvētku depozīts;

§             bērnu un skolēnu depozīts krājdepozīts;

§             pensionāru noguldījumi;

§             pensiju uzkrāšanas konts;

§             atvērtais depozīts;

§             premiālais depozīts;

§             depozīts ar nosacījumu.

Noguldījumus uzskaita atbilstoši to veidam un valūtai, kurā tie noguldīti. Procentus par noguldījumu un depozītu summu aprēķina, sākot ar dienu, kad noguldījumu un depozītu summa tiek ieskaitīta kontā līdz to atmaksas dienai.
2.2. Noguldījumu iekšējā kontrole.

Iekšējā kontrole attiecībā uz noguldījumiem būtu jāizstrādā tā, lai nodrošinātu šādus apstākļus:

§             depozīti tiek pieņemti tikai uz tādiem termiņiem (lielizmēra noguldījumu gadījumā – no tādām institūcijām), kādus bankas vadība apstiprinājusi saskaņā ar bankas termiņu  un likviditātes politiku;

§             visi pieņemtie noguldījumi jāiekļauj grāmatvedības uzskaitē, piemērojot atbilstošo procentu likmi un aprēķinot procentus;

§             neviens no grāmatojumiem noguldītāju kontos nav fiktīvs vai viltots, tiek novērsta “netīrās” naudas atmazgāšana.

Sakarā ar bankas un klienta attiecību raksturu principā informācijas plūsma mēdz būt vienā virzienā – no bankas pie klienta. Tā kā ne katrs klients rūpīgi seko atlikumam un kustībai savā kontā, pastāv paaugstināts risks, ka tiek pieļautas nepamanītas kļūdas vai kaut kas tiek izlaists vai nu krāpšanas nolūkā, vai nejauši. Paņēmieni, kā minimizēt šādu kļūdu, izlaidumu vai krāpšanas iespējas:

§             jānodrošina grāmatvedības ierakstu un naudas izmaksas kārtīgas kontroles procedūras;

§             jāveic centralizēta paziņojumu izsūtīšana klientiem;

§             jāsadala pienākumi, īpaši attiecībā uz pienākumu risināt klientu jautājumus;

§             jāseko neaiztiktiem kontiem; kontiem, kur darbības notiek ar novēlošanos; jākontrolē darbinieku konti, jo ar tiem pastāv īpašas iespējas izdarīt krāpšanu;

§             jāpārbauda procentu aprēķini un grāmatojumi neatkarīgi vienu no otra;

§             jāpārbauda procenti, kas tiek ieskaitīti procentu izdevumu kontā, salīdzinot ar kopējo noguldītāju kontos kreditēto procentu summu;

§             lielāko daļu katras summas salīdzināšanas procedūru iespējams izlaist, ja grāmatvedības sitēma ir kompjuterizēta un procenti tiek aprēķināti un pārskaitīti automātiski. Tomēr vadībai būtu regulāri jāpārbauda, vai kontrole joprojām darbojas apmierinoši un jāveic atsevišķu procentu aprēķinu un grāmatojumu pārbaude;

§             vadības pārskatos jāiekļauj pārskats par starpību starp izmaksātajiem un saņemtajiem procentiem un izmaksāto procentu summu analīze.
3. Aizdevumu veidi un ar tiem saistītās procedūras.
3.1. Aizdevumi fiziskām personām.

Galvenokārt banku aizdevumi veido līdzekļu lielāko un vissvarīgāko daļu. Stabilā ekonomikas vidē starpība starp kredītresursu pašizmaksu un bankas noteikto procentu likmi ir samērā maza, tādēļ ir ļoti svarīgi, lai zaudēto aizdevumu īpatsvars būtu pēc iespējas mazāks.

Pamatā bankas finansē savu kredītportfeli, piesaistot depozītus. Bankai ir jānodrošina pienācīgs peļņas līmenis atbilstoši tās akcionāru sagaidītajam un riska pakāpei, kādu tie ir gatavi uzņemties.

Bankai jānosaka tāda procentu likme, kas ļautu nosegt:

§ aizdoto kredītresursu pašizmaksu (par noguldījumiem maksātos procentus);

§ administratīvos izdevumus;

§ paredzamo zaudēto aizdevumu īpatsvaru;

§ peļņas procentu lielumu.

Lielākais risks ir tāds, ka aizdevuma ņēmējs var nesamaksāt procentus par aizdevuma lietošanu un neatmaksāt aizdevuma pamatsummu.

Fiziskām personām bankas var izsniegt šādus aizdevumus:

§             overdraftu;

§             aizdevumu, kas paredzēts kapitālieguldījuma finansēšanas un vēlākas ieņēmumu summas sasaistīšanai;

§             aizdevumu ar nemainīgu procentu likmi;

§             atjaunojamo kredītlīniju;

§             hipotēkas auizdevumu;

§             kredītkaršu aizdevumu.

Latvijas banku praksē netiek izmantots tāds aizdevumu veids kā kredīta pārsniegšana (overdrafts). Šāds aizdevuma veids ir izdevīgs klientam, ja viņam nauda steidzami ir nepieciešama un ir zināms, ka tas spēs ātri to atmaksāt.

Kredīta pārsniegšana ir viena no kredītlīnijas formām, ko klients var izmantot, no sava tekošā konta veicot izmaksas, kas pārsniedz konta atlikumu. Overdrafts vienmēr tiek uzskatīts par gadījuma rakstura īstermiņa aizdevumu. Pēc noteikumiem, overdrafts ir atmaksājams pēc pieprasījuma, tomēr praksē bankas pieprasa overdrafta atmaksāšanu tikai atsevišķos ārkārtējos gadījumos.

Aizdevums, kas paredzēts kapitālieguldījuma finansēšanas un vēlākas ieņēmumu summas sasaistīšanai ir īstermiņa aizdevums, kas paredzēts, lai nodrošinātu klientu ar jaunas mājas pirkšanai nepieciešmajiem līdzekļiem, pirms tas ir saņēmis naudu no iepriekšējās mājas pārdošanas.

Aizdevums ar nemainīgu procentu likmi ir neliels aizdevums (Ls 1000 līdz Ls 10000) uz laiku no 6 mēnešiem līdz 5 gadiem. Aizdevums ar noteiktu procentu likmi parasti tiek izmantots mašīnas vai citas ilgstoši lietojamas patēriņa preces iegādes finansēšananai. Aizdevuma atmaksāšanas noteikumi parasti paredz vienādus ikmēneša maksājumus, kas vienlaikus ietver gan procentus, gan pamatsummas atmaksu.

Atjaunojamā kredītlīnija. Saskaņā ar atjaunojamās kredītlīnijas noteikumiem, banka automātiski katru mēnesi pārskaita no klienta tekošā konta (vai klients katru mēnesi iemaksā) klienta atjaunojamās kredītlīnijas kontā noteiktu summu. Pēc tam šim klientam ir tiesības mēneša laikā izņemt no šī konta zināmu summu, kas vienāda ar ikmēneša iemaksas vairākkārtīgu reizinājumu, par kādu banka un klients iepriekš vienojušies. Ja šajā kontā ir kredīta atlikums, klients par to saņem procentus.

Hipotēkas aizdevums parasti tiek izsniegts mājas iegādei, un nopirktais nekustamais īpašums kalpo kā aizdevuma nodrošinājums. Izsniegtā aizdevuma summa parasti ir vienlīdzīga aizdevuma ņēmēja mēneša algas vairākkārtīgam reizinājumam un nopirktās mājas vērtības procentuālai daļai.

Kredītkaršu aizdevums. Pastāv divi galvenie kredītkaršu veidi, no kuriem tikai viens nodrošina kredītkartes lietotāju ar iespāju izmantot kredītu ilgāku laika periodu.

ü          Maksājumu kredītkartes (piemēram, American Express vai Diners Club) bankas paziņojumā ikreiz norādītā summa ir pilnībā jānomaksā, tādējādi iespējas izmantot bezprocentu aizdevumu ir tikai laika periodā no pirkuma izdarīšanas dienas līdz bankas paziņojuma saņemšanas dienai. Parasti par maksājumu kredītkartes lietošanu ir jāmaksā ikgadējā abonomenta maksa.

ü          Kredītkartes (piemēram, Visa un Mastercard) sniedz saviem lietotājiem iespēju izmantot atjaunojamo bezprocentu kredītlīliju līdz noteiktam limitam uz noteiktu periodu, par ko banka ar klientu iepriekš vienojušies. Ikmēneša bankas paziņojumā norādīto summu var apmaksāt pilnībā vai daļēji atkarībā no tā, kāds ir noteiktais minimums. Agrāk kredītkaršu firmu peļņas avots bija no kredītkaršu lietotājiem iekasētie procenti par kreditēšanas termiņa paildzināšanu. Papildus tās saņem arī komisijas naudu no tirgotājiem. Daudzas kredītkaršu firmas pašlaik iekasē ikgadējo kredītkartes abonementa maksu, jo cilvēki arvien vairāk sāk izmantot bezprocentu perioda sniegtās priekšrocības.
3.2. Aizdevumi juridiskām personām.

Galvenie aizdevumu veidi, kādus piedāvā juridiskām personām ārvalstu bankas, ir šādi:

ü          overdrafts;

ü          termiņaizdevums;

ü          aizdevums projektu finansēšanai;

ü          sindikātaizdevums;

ü          ārvalstu aizdevums;

ü          atvieglotais aizdevums.

Latvijas bankas tādus aizdevumus kā overdrafti un sindikātaizdevumi pagidām vēl nepraktizē. (Latvijā overdrafta aizdevumus pagaidām izsniedz A/S Saules banka.)

Overdrafts ir iepriekš saskaņota kredītlīnija jeb aizņēmuma tiesības, kuras klients var izmantot, veicot maksājumus vai veicot izmaksas no sava tiešā konta. Agrāk overdraftu uzskatīja par īslaicīgu kreditēšanas instrumentu, ko izmanto tikai atsevišķos gadījumos, bet šodien daudzu uzņēmumu kontos tiek uzturēts “pastāvīgais overdrafta līmenis”, kurā ar terminu “pastāvīgais overdrafts” apzīmē minimālo kredīta atlikumu, virs kura svārstās overdrafta atlikums.

Juridisko personu overdrafts ir atmaksājams pēc pieprasījuma. Tomēr praksē bankas reti kad pieprasa atmaksāt overdraftu, ja vien attiecīgais klients nav devis īpašu iemeslu šaubām par to, vai šis overdrafts tiks atmaksāts (piemēram, ja klients atrodas maksātnespējai tuvā situācijā vai nepilda savas saistības pret banku).

Procenti par overdraftu tiek aprēķināti par katras dienas kredīta atlikumu pēc iepriekš noteiktas procentu likmes virs bankas noteiktās bāzes likmes.

Termiņaizdevums tiek izsniegts uz noteiktu laika peridodu, un tas atmaksājams pa vairākām vienlīdzīgām daļām vai arī summa jānomaksā termiņa beigu datumā.

Var izdalīt trīs veida termiņaizdevumus:

ü                      par īstermiņa aizdevumiem uzskatāmi aizdevumi, kas atmaksājami viena gada laikā vai īsākā laika periodā;

ü                      vidēja termiņa aizdevumi ir aizdevumi, kas jāatmaksā ne agrāk kā pēc viena gada, bet ne vēlāk kā 5 gadu laikā;

ü                      ilgtermiņa aizdevumi ir aizdevumi, kas jāatmaksā pēc vairāk nekā 5 gadiem.

Aizdevums projektu finansēšanai ir tāds aizdevums, kas tiek izsniegts lielāku kapitālieguldījumu projektu finansēšanai. Šāda aizdevuma atmaksāšanas vienīgais vai galvenais avots ir naudas plūsma, kādu nodrošina attiecīgais projekts.

Aizdevums lielāku projektu finansēšanai parasti tiek izsniegts uz vidēju termiņu vai ilgtermiņu, turklāt parasti tie veido tik lielas summas, ka rodas nepieciešmība šāda finansējuma nodrošināšanai apvienot vairākas aizdevējinstitūcijas. Katram projektam nepieciešams veikt visptverošu novērtējumu, turklāt šāds aizdevums parasti ir ļoti liels, tādēļ šāda mēroga aizdevumu izsniedz tikai lielākās bankas. Mazākās bankas tomēr var darboties kā organizētājs vairāku aizdevējinstitūciju apvienošanā.

Sindikātaizdevums ir aizdevums, kuru izsniedz vairākas bankas kopā un kas katrai no šīm bankām atsevišķi nebūtu iespējams, vai ko tās nevēlētos izsniegt. Projektu vada viena vai vairākas bankas, kas vienojas par aizdevuma paketi un izveido banku sindikātu, apvienojot vairākas bankas. Banka-organizētāja veic pārrunas ar aizdevuma ņēmēju, sagatavo attiecīgo dokumtāciju, saņem naudu no citeim sindikāta dalībniekiem un izmaksā pilnu aizdevuma summu aizdevuma ņēmējam. Vēlāk šī pati banka vai tās aģents-banka no aizdevuma ņēmēja iekasē naudu (pamatsummu un procentus) un nodod šos līdzekļus atpakaļ sindikāta dalībniekiem.

Pārējiem sindikāta dalībniekiem parasti nav nekādas tiešās saskares ar aizdevuma ņēmēju (kurš var pat nezināt, kas ir sindikāta dalībnieki). Ja sindikāta dalībniekiem nepieciešama informācija vai jāpieņem kādi konkrēti lēmumi (piemēram, saistību nepildes gadījumā), visi šie jautājumi tiek kārtoti tikai ar banku-organizētāju.

Ārvalstu aizdevums ir aizdevums ārvalstu valdībām un to valsts sektoram (valsts uzņēmumiem). Parasti šis aizdevumsir liels, un to izsniedz uz vidēju vai ilgu laika termiņu.

Atviegloto aizdevumu kategorijai raksturīgas zemākas procentu likmes nekā tirgū valdošās. Parasti šādi aizdevumi ir ilgtermiņa un paredzēti tām valsts tautsaimniecības nozarēm, kuriem nepieciešama ekonomiskā palīdzība. Kā piemēru var minēt Latvijas valdības subsidēto kredītu, kas pazīstams kā G-24.
3.3. Starpbanku aizdevumi.

Pārsvarā visas bankas samērā aktīvi darbojas starpbanku tirgū. Tas nozīmē, k šīs bankas pieņem depozītus no citām bankām. un iegulda savus līdzekļus citās bankās. Parasti šādi depozīti ir īstermiņa (sākot no depozītiem, kas tiek ieguldīti citā bankā no vienas operāciju dienas beigām līdz nākamās dienas sākumam, līdz depozītiem ar vairāku mēnešu termiņu). Šādas operācijas tiek veiktas, lai nodrošinātu likviditātes vadību īsākā laika periodā, vai arī lai piesaistītu finansējumu, kas būtu papildus klientu noguldījumiem un pašu kapitālam.

Parasti starpbanku aizdevumu summas ir lielas un procentu likmju starpība ļoti neliela. Aizdevumi citām bankām ir pakļauti kredītriskam tieši tāpat kā aizdevumi uzņēmumiem un fiziskām personām.
3.4. Ar aizdevumiem saistītās procedūras.

Banka var ciest ārkārtīgi lielus zaudējumus, ja izsniegtie aizdevumi pārmērīgi koncentrēti vienā valstī, tautsaimniecības nozarē vai tirdzniecības veidā, un attiecīgais sektors nokļūst nelabvēlīgu vispārējo vai specifisko ekonomisko apstākļu ietekmē.

Piesardzīga banka izstrādās aizdevumu portfeļa efektīvas vadības stratēģiju un iekšējo kontroles sistēmu, kas ļautu izvairīties no nevēlamas aizdevumu koncentrācijas kādā no šādām kategorijām:

ü                      vienam aizdevumu ņēmējām;

ü                      savā starpā saistītiem aizdevumu ņēmējiem;

ü                      atsevišķai tautsimniecības nozarei;

ü                      vienā valstī vai reģionā.

Analizējot šādu koncentrāciju, nepieciešams izskatīt ne tikai konkrētā brīdī tieši izsniegtos aizdevumus, bet arī piešķirtās, tomēr neizmantotās aizņēmuma tiesības, akreditīvus, kredītlīnijas, garantijas utt. Citiem vārdiem – bankas kopējo risku.

Bez aizdevuma portfeļa vadības stratēģijas bankai ir jābūt izstrādātai aizdevumu novērtēšanas un uzraudzības politikai.

Aizdevumu novērtēšana un uzraudzība ir svarīgākie aspekti labas kredītdarbības nodrošināšanā. Ja banka lbi tiek galā ar šīm funkcijām, tas palīdz samazināt zaudējumu risku.

Katram aizdevumam piemīt zināms risks neatkarīgi no tā, cik laba reputācija ir attiecīgajam aizdevuma ņēmējam. Konkrētāk, pastāv risks, ka aizdevuma ņēmējs neatmaksās izsniegtā aizdevuma pamatsummu un nesamaksās procentus par aizdevuma lietošanu.

Lai efektīvi kontrolētu aizdevumu, pirmkārt ir nepieciešams pastāvīgi veikt uzraudzības pasākumus. Svarīgākie pasākumi ir šādi:

ü                      viesošanās pie klienta;

ü                      presē publicētās informācijas izskatīšana;

ü                      aizdevuma ņēmēja finansiālās informācijas izskatīšana;

ü                      klienta konta apgrozījuma novērošana.

Bankai nebūs nekāda labuma, ja tā redzēs, ka aizdevums tiek zaudēts, bet nevarēs veikt nekādus pasākumus, lai aizsargātu pati savu stāvokli.

Overdrafta gadījumā bankai šāda problēma nepastāv, jo overdrafts ir atmaksājams pēc pieprasījuma.

Attiecībā uz aizdevumiem ar noteiktu termiņu tiek lietotas kontroles konkrētas procedūras, ar kuru palīdzību tiek noteikts “saistību nepildīšanas gadījums”.

Viens no veidiem, kā kontrolēt aizdevumus, ir kritēriju jeb apstākļu (par kuriem iepriekš banka ar klientu vienojusies) piemērošana. Šādi apstākļi jāiekļauj aizdevuma līgumā, tādējādi dodot bankai iespāju veikt attiecīgus pasākumus gadījumā, ja aizdevuma ņēmējs nepilda savas saistības attiecībā uz līgumā minēto apstākļu nodrošināšanu.

Šādi kritēriji jeb apstākļi var būt finansiāla rakstura, piemēram, ilgtermiņa parāda attiecība pret pašu kapitālu nedrīkst pārsniegt 100%; procentu segums nedrīkst samazināties vairāk kā 2 reizes; pašu kapitāls nedrīkst samazināties zem 10 miljoniem latu; nedrīkst mainīties mātes uzņēmums; nedrīkst notikt izmaiņas vadošajā sastāvā.

Nesenā pieredze rāda, ka gadījumos, ja noteiktie kritēriji ir tikuši pārkāpti, tā vietā, lai pieprasītu parāda tūlītēju atmaksu, bankas cenšas vienoties par grozījumiem aizdevuma līguma noteikumos. Šādā situācijā ir sasniegts viens no bankas mērķiem, t.i.., bankai ir iespēja uzaicināt uz pārrunām aizdevuma ņēmēju un apspriest iemeslus, kuru dēļ ir pārkāpti līgumā noteiktie kritēriji, vai reizēm pat pieprasīt zināmas izmaiņas (piemēram, uzņēmuma plānotās kapitālizdevumu programmas atlikšanu). Šādā situācijā, vienojoties par jaunajiem līguma noteikumiem, bankai ir iespēja noteikt augstāku procentu likmi (vai pieprasīt lielāku nodrošinājumu).

Parasti tas nozīmē, ka tiek izstrādāts tāds aizdevuma veids dzēšanas grafiks, kuru iespējams izpildīt pat vissliktākajā gadījumā, kāds pieļauts, novērtējot šo aizdevumu.

Ja maksājumi aizdevuma dzēšanai netiek veikti noteiktajos termiņos, tas dod iespēju bankai pagarināt termiņu vai uzsākt parāda piedziņu.
4. Bankas riska veidi un iekšējā kontrole.
Visos biznesa darījumos pastāv risks – sākot ar parāda nenomaksāšanu līdz sliktai ražai vai arī nespējai pārdot jaunu, dārgu preci. Banku stāvoklis atšķiras ar to, ka bankas ir pakļautas arī savu komerciālo aizņēmēju biznesa riskam, sistemātiskām neveiksmēm finansu tirgū un valstu ekonomisko neveiksmju sekām.

Bankas pelna naudu, nodrošinot savus klientus ar tiem nepieciešamajiem pakalpojumiem un piešķirot viņiem aizdevumus. Šādi pakalpojumi ir saistīti ar risku, un bankas iegūst peļņu, nosakot par šo pakalpojumu tādu cenu, kas pārsniedz to sniegšanas izmaksas, kā arī jebkurus zaudējumus, kuri varētu rasties riska piepildīšanās gadījumā.

Bieži vien ir tā – jo lielāks risks, jo lielāka zaudējuma rašanās iespēja. Banku izcenojumiem jāatspoguļo tā riska pakāpe, ko tās uzņemas, veicot šo attiecīgo darījumu. Lai pārzinātu riska pakāpes/riska cenas attiecību, bankām jāizprot tie dažādie riska veidi, kuriem tās ir pakļautas.

4.1. Riska veidu raksturojums.

Kontrole organizācijas mērogā, politikas un procedūru izstrādāšana un ievērošana, saprātīgas ierobežojumu sistēmas izveide veicina pareizu riska kontroli iestādē.

Vadībai būtu jāievēro šādi noteikumi:

§ riska faktoru izvērtēšana un identificēšana jāuzskata par ikdienas bankas vadības funkcijas sastāvdaļu;

§ jāsamazina risks, kur tas nepieciešams, pazeminot ierobežojumu skalu vai aizejot no attiecīgiem tirgiem;

§ jānodrošina daudzveidība, izpētot un piedāvājot alternatīvu produktu vai iesaistoties jaunos tirgus sektoros, tādējādi samazinot koncentrācijas risku, ja tas ir bankai aktuāli;

§ pārdodot riska faktoriem pakļautos līdzekļus, jārada iespēja samazināt vispārējo riska pakāpi, kādam banka pakļauta.

Risku varētu iedalīt šādi:

Ø     stratēģiskais risks;

Ø     kredīta risks;

Ø     likviditātes risks;

Ø     procentu likmes risks;

Ø     pozīcijas risks;

Ø     darbības risks;

Ø     reputācijas risks.

Stratēģiskais risks (vai biznesa risks) ir risks, ka banka varētu uzsākt kādu nepareizu bankas darbības veidu un zaudēt naudu. Darbības veids var būt nepareizs tāpēc, ka bankai nav pieredzes šinī sfērā, vai arī tāpēc, ka šī nozare nav pietiekami liela, lai nodrošinātu ar ienākumu visus tās dalībniekus, bet iznākums ir tas pats – banka zaudē naudu.

Kredīta risks ir risks, ka aizņēmējs nevarēs atmaksāt aizdoto summu vai procentus. Kredīta risks ietekmē aizdevumus, pārējos kreditēšanas veidus, nodrošinājumus, ar tirdzniecību saistītas finansu operācijas, saistības, neparedzamo izdevumu saistības un pat korespondējošie konti ir īstermiņa aizdevumi citai bankai, kura teorētiski varētu kļūt maksātnespējīga.

Likviditātes risks ir finansu iestādes spēja segt nomaksājamās saistības ar līdzekļiem, kuri ir naudas līdzekļu formā vai kurus var nekavējoties pārvērst naudā.

Procentu likmes risks ir iespēja, ka banka varētu nebūt spējīga saglabāt pozitīvu starpību starp procentiem, kurus banka pelna ar saviem līdzekļiem, un procentiem, kuri ir jāmaksā par tām saistībām, kuras ir šo līdzekļu pamatā. Tātad tas ir risks, kurš atspoguļo nākamā tīrā ienākuma atkarību no izmaiņām procentu likmēs.

Pozīcijas risks ir risks ciest zaudējumus, kuri var rasties tad, kad bankai pieder kāda valūta, preces vai vērtsparīri, kuru cena nelabvēlīgi izmainās. Pozīcija var būt gan gara, gan īsa. Atrodoties garajā pozīcijā, maksimālo zaudējumu ierobežo tā lieta, kura ir bankas rīcībā – iegādes cena. Īsajā pozīcijā potenciālie zaudējumi, vismaz teorētiski, ir neierobežoti, būdami tās cenas apmērā, kas jāmaksā virs pārdošanas cenas, lai šo lietu nopirktu, tā, lai pirkuma saistības tiktu izpildītas.

Darbības risks. Iepriekš minētie riska veidi pieder pie tiem, kuriem bankas pakļauj sevi tīšām, lai iegūtu peļņu. Tomēr, tāpat kā citās biznesa sfērās, bankas ir pakļautas darbības riskam, kurš ir saistīts ar situāciju, kad kļūda vai pārskatīšanās kļūst par iemeslu finansiāliem zaudējumiem.

Reputācijas risks. Bankas lielā mērā paļaujas uz savu klientu uzticību un regulējošo instanču atbalstu. Pirmkārt, klients noguldīs savu naudu kādā bankā tikai tādā gadījumā, ja viņš būs pārliecināts, ka varēs šo naudu izņemt no bankas, kad tā viņam būs nepieciešama. Lai saglabātu klientu uzticību, bankai jādemonstrē stabils finansiāls stāvoklis, par kuru liecina atbilstoša kapitālā esamība un pietiekamas peļņas plūsmas nodrošināšana.

Nobeigums.
Katram jaunam uzņēmējam, kas vēlēsies veiksmīgi darboties sevis izvēlētajā nozarē, gribot vai negribot nāksies sastapties ar bankām un to drbību. Tāpēc zināšanas šajā jomā ir pat ļoti nepieciešamas, un tās ir apgūstamas jau no pašiem pamatiem, kas arī ir izklāstīti šajā darbā. Šis darbs varētu būt kā sākuma mācību līdzeklis veiksmīgai karjerai un nuds pelnīšanai, jo tajā ir apkopota tikai teorija vai, precīzāk, virspusējs banku darbības apskats, kas sniedz vispārēju informāciju par banku un tās struktūru. Un varbūt daudziem biznesa cilvēkiem būtu ieteicams sākt apgūt šo nozari no pašiem pamatiem, lai gūtu dziļāku priekšstatu par banku. Jo banku būtība un darbība ir kā ķēde, kur katrs posms papildina nākošo un savieno to ar iepriekšējo. Un tajā pašā laikā banku darbība ir interesanta lieta valsts ekonomikas regulēšanaā. Tāpēc daudziem, jo daudziem šis darbs būtu ne tikai interesants, bet arī nepieciešams, lai turpmāk orientētos mūs ieskaujošajā vidē.

Izmantotās literatūras un avotu saraksts

1.     LR likums “Par bankām”.

2.     Briede I., Liepiņa R. Bankas noguldījumi un aizdevumi, to raksturojums un kontrole. – 72. lpp.

3.     Bikse V. Nauda un bankas. – 72. lpp.

4.     Долан Дж. Деньги, банки и денежно-кредитная политика. – 497 стр.

5.     Жуков Е. Банки и банковские операциию – 635 стр.